tev, ciba, ir paveicies ka es nemāku pa tiešo no jūtūbes ielikt video, nāktos klausīties apšaubāmas? kvalitātes mūziku. klausos to, ko mana vidusskolas un studiju laika sākuma labākā draudzene ļoti brāķēja, dziedu līdzi un domāju. par Mūzikas akadēmijas mūzikas pagrabu (dažreiz pat piesmēķētu, prikiņ!). par to, cik ļoti spēcīga ir mūzika, es nediskriminēju, man vienkārši ļoti patīk. ir tikai daži mūzikas stili, kas man galīgi nepatīk, visos citos, pat ļoti ārpus meinstrīma, ir kaut kas kas man patīk (bieži popsīgākie gabali, bet ne obligāti). vienīgais ko es patiešām nesaprotu ir robotu sekss, bet neesmu droša, ka tā nav vnk fizioloģiska reakcija uz basu pārmērībām, jo es to nepatiku izjūtu kaut kā ļoti ķermeniski. es esmu ļoti pērlīga attiecībā uz dzeju, tur ar patiku tāpat kā ar mūziku - man patīk viss, kas ir labs un arī to, kas personīgi nepiesaista, spēju novērtēt. bet labs muzikālais fons vai kaut kas uz ko pavelkas ļauj pievērt acis (ergo - Dons. ja dabūšu vēl vienas Gandrīz fotogrāfijas, nosūtīšu viņam dāvanā, jo to apvienojot čurātu karstu arī kritiķi) par to, cik man ir forša balss. es esmu perfekta bekvokāliste savām mīļākajām dziesmām. nu, varu arī solo nobliezt, vislabāk tādām minorīgiem liriskiem gabaliem, folks labi skan, māku paspiest tā kā vajag krievu tautasdziesmām. bet vispār nekas īpašs, nu tāds standartiņš, lai gan smuki, jā. viens no īpašākajiem mirkļiem ever bija kā mēs vilcienā caur stepi braucot dziedājām Koņ, vienā mirklī paliku solo, pieklusu pie patriotiskā panta, jo nu vienkārši nē. pēc tam bija Čornij Voron, to pēc tam neesmu dziedājusi vispār. arī nē.
nu jā, bet vispār baigi interesanti. uzraksta kāds dziesmu. ieraksta kāds dziesmu. un tad kāds cits ieraksta pavisam citādi un ja paveicas, sūdu tu sapratīsi kas ir foršāk, īpaši ja pavisam atšķirīgi. un vispār es gribētu kādreiz ierakstīt albūmu 'Paradokss' un tur būtu prikolīgas kombinācijas. viss tāds smags un foršs un interesants fons tam, kas ir lirisks oriģinālā un juteklisks un tās pasmagās roķīgās dziesmas par seksu uztaisīt bosanovā vai regejā, nu tā lai visiem skaidrs par ko ir dziesma. bosanovīgu Feed my Frankenstein. un vispār ir tik daudz labu pasmagu dziesmu kuru melodijas vienkārši atbrīvojot - vualā! torakatomija. un vispār ir tik ļoti daudz vienkārši pārcilvēcīgi skaistu dziesmu un man žēl, ja tās paliks pagātnē, jo pat tiem, kam galīgi nesanāk uzrakstīt savas dziesmas būtu kur pasmelties.

Un vispār es pēdējā laikā ļoti daudz domāju par vecām draudzībām. Tām, no kurām kāds izauga, ne vienmēr es; tām, kuras beigās salauza man sirdi; tām, kas līdz nāvei; tām, kuras beidzās jo šķiroties mantojumā palikām pretējās pusēs. Un jā, tur ir sāpes un neizpratne, nodevība un salauzta sirds un varbūt pat tāda nepiepildāma vēlme kaut kādreiz atkal varētu satuvināties, bet beidzot tur ir arī pateicība, jo kamēr tās bija dzīvas, tās bija skaistas, bet tās daudz deva gan tad, gan arī atstājušas labas lietas nākamībai. Un liela un skaista daļa no tām lietām ir mūzika, ko es nekad nebūtu atklājusi, ja nu vienīgi pavisam nejauši

Mazpilsētas radi atsūtīja man krūzīti ar gliemezi I love to garden...slowly.
Nr.2 gandrīz apraudājās aizliedzot man no tās dzert, jo tā esot domāta gliemežiem

Šodien izrādās bijusi World Naked Gardening Day. Varbūt kāds vēl grib paspēt.
Nav par ko!