Radošā krīze. Nezinu ko rīt pusdienās, kādu zupu dārgie ēdīs. Drusciņ vieglāk kļuvis kopš noraidītu ēdienu pasniedzu katrā ēdienreizē kamēr kāds ēd un pa lielam uz galda mazos ķopsīšos salieku visu kas mājās (dažreiz galīgi nesmalkā kārtā kukurūzu un pupiņas ar visām bundžām), tad nu savu budas bļodu katrs sakomplektē pats, ja izbesī mani ar neiespējamām prasībām, nolieku rupjmaizi un punkts. Viens nesagaidot vakariņas tā gribēja ēst, ka uzliku uz galda visu katlu ar iepriekšējās dienas auzu putras trīs palikušajām karotēm un cilvēks priecīgi ēda viens pats, kamēr abi parējie salātiem grieza gurķi (nr.1 jau otro vakaru pēc kārtas taisa sālātus, garšīgus turklāt). Un vispār ledusskapī vārīti rīsi un makaroni ir prasts, bet labs ātrais variants piena vai buljona zupai.
Man patīk gatavot, man patīk garšīgi paēst, bet besis to darīt katru dienu tik daudz reižu, mūždien tie trauki netīri (šogad plānā kārtīgi apmācīt bērnus lai mazāka ņemtne. Kaut kad nākotnē, pirmo laiku tās būs mēmās šausmas, pludojoša grīda, ķīviņi kuram kārta , mātei izplēsti mati un visas ēdienreizes ar ziepju garšu) un kāds attopas ka grib ēst :D un ja no trīs (ne vienmēr tik ideāli sanāk) siltajām ēdienreizēm divās ir biezputra, nevar saprast kur palicis laiks, īpaši ja viss (t.sk. galds un grīda un bērni un trauku dvieļi) notīrīts un nomazgāts
Manī vienmēr karo tāds kārtīgs lauķu taupīgums (nemetīs tak ārā, uztaisīs kādā citā ēdienā) ar muižniecisku izsmalcinātību. Vecamamma, piemēram, vīram vienmēr pusdienās pasniedza trīs ēdienu maltīti, vienmēr bija zupa/salāti, otrais, saldais. Ēdienu nekad neatsildīja, vienmēr meta ārā. Ēdieni gan varēja būt arī vienkārši - bukstiņputra, šad tad pēc manas mammas lūguma krupņīks, saldā zupa ar klimpām, ķīselis ar kremu, debessmanna ar pienu, rīvēts ābols ar cukuru un kanēli. Uzsildīt un taupīt viņa sāka pensijā un arī ne uzreiz un nekad ne pie ciemiņiem, kuriem vakardienas ēdienu piedāvāt vispār neiedomājami.
/Bet nu tad arī bija drusku citas ciemošanās tradīcijas, pat ja dēls ar ģimeni/
Otras puses vecvecāki pēc Sibīrijas vienmēr visādi izdomāja kā apēst to, kas paliek pāri, uz vecumu bija problēma ar ēdiena pārpilnību, braucieni ciemos vienmēr sākās ar virtuves izmēšanu, kad lielā katlā lēja tos rūgušpienus kas vēl bija lietojumi un vārīja biezpienu, visas sapelējušās maizes, sapuvušo, sarūgušo, sapelējušo šmucspannī un uz kaudzi. Bet nu jāatzīst arī ka no svaiga biezpiena sirņiki nesanāk un pie ceptiem kartupeļiem pielikts tas galīgi neforši uzvedas (nevis kā pavecs kas sierīgi kūst un sīveni, saldeni, skābeni smaržo). Un tā kā tur vienmēr oda vai nu jocīgi vai pretīgi un kā Omamma gatavoja man negaršoja, es gandrīz visu laiku tur ēdu tomātus un gurķus ar krējumu un baltmaizi, zaptsmaizes ar pienu, belašus, ievārījuma pončikus, daža veida bulciņas, piparmētru konfektes vai bārbelītes un bezē cepumus. Un krējuma maizes ar sāli, jo sviestu viņi pirka lauku un tas vienmēr drusku jocīgi ož.
Izskatās ka saviem bērniem nodošu abu pušu kulinārās tradīcijas
Izbeidzās pūšamās smaržas, palikusi smaržu eļļa ar ģerāniju un rozi kas vīram ļoti nepatīk. Man nepatīk pārāk stipras, man nepatīk sintētiskas un ķīmiski smaržojošas smaržas, no daudz kā sāp galva, šis tas velk uz vēmienu, vieglās un gaisīgās uz ādas ļoti ātri sāk smaržot kā lēta padģelka, nu tā kā pārtikas veikalos nopērkamās pavisam lētās. Un elegantas svaigās satur kaut ko tādu, kas man uz ādas smird. Tā ir kāda no pavisam dārgajām svaiguma niansēm jo analogos nekad nav. Un vispār man patīk tikai dažas un tās vairs neražo jo nav modē. Un nebija tik populāras lai būtu pa lēto. Un vispār es nezinu ko gribu un apskatot cenas internetā palika drusku bēdīgi, jo kā tad lai zin ka patiks un nebesīs un nesmird, bet uz veikalu tāda nieka dēļ nav vērts. Un man gribas to pših. Tik ļoti ka gandrīz piespiedu kārtā jādomā par tiem ētiskajiem aspektiem kas drusku traucē
