Es šodien sapratu, kas mani kaitina daļā psihologu. Tā ir ezotēriska pieeja un misticēts skaidrojums pavisam fizioloģiskām bioloģiski nozīmīgām lietām. Dzīvnieku pasaulē tās plašākajā nozīmē (viss, kas ir dzīvs un nav augs vai cilvēks) arī vienkāršākajiem dzīvniekiem indivīda izdzīvošanai un sugas turpināšanai ir kaut kādas vajadzības kuras viņi apmierina. Vajag gaismu? Iet uz gaismu. Vajag ēst kaut ko specifisku? Peld pretī tai ņammai. U.t.t. un zemākajiem dzīvniekiem īsti nav apziņas (pagaidām nav atklāta), ir gana daudz dzīvo organismu kam pat nav nervu sistēmas. Un dzīvo cepuri kuldami (varbūt tur ir daļa problēmas, ņemsim dzīvi vienkāršākāk.lol)
Līdz ar to, manuprāt, apgalvojums, ka ķermenis glabā informāciju par visu, kas ar mums ir noticis kopš ieņemšanas brīža daļēji ir pareizs, bet ne līdz galam.
Nu apmēram tā, ka tas, ko mēs esam apēduši mūs ietekmēs mūžam. Daļēji jā, ja tas ir, nezinu, Preiļu dzeltenais un tu paliec akls vai uz gultas. Vai tu apēd ko kas tev nenāk par labu, pēkšņi ir alerģija un tad tu nekad to vairs neēd. Vai tu nejauši apēd drusku glutēnu un tas sačakarē zarnu bārkstiņas un tad paiet ilgs laiks kamēr atkal ir labi. Bet apgalvot ka katra molekula tevī paliek mūžīgi, pat ja mēs skatāmies uz to no pragmatiskas puses - nu jā, paņēmi, apēdi, tas kas neizgāja laukā daudzkārt pārveidojoties kļuva par šūnu vai šūnas sastāvdaļu, kas dzīvoja savu šūnas dzīvi un pēc tam šūnas nāvi ko veica cita šūna, kura pēc tam atkal...
Es nezinu vai mums ir tik daudz kapacitātes smadzenēs pat ja mēs neizmantojam tās visas. Droši vien jau tas ir tas pats vecais nature v.s. nurture jautājums. Jā, manuprāt cilvēks sākas no ieņemšanas brīža (bet tā ir mana privātā ētiskā un reliģiskā pārliecība), bet es īsti neticu tam, ka bērniņš mammas vēderā zin un jūt visu un pēc tam to caur ķermeni var atsaukt apziņā. Jā, daļēji (ne visu) jūt un piedzīvo, daļēji ietekmē bet apgalvot ka tam ir ilgtermiņa sekas un nozīme, nu nezinu gan. Jā mēs daudz ko pārņemam no savām mammām, bet es drīzāk domāju ka nozīme ir uzvedībai, t.i. nurture un jā, daļēji neapzinātās mātes reakcijas uz kurām bērns atkal reaģē. Bet es arī nezinu vai tam ir tik milzīga nozīme. Jā, nozīme ir. Bet tik liela kā to grib pataisīt, nu nezinu, tad jāņem nost daudzi uzslāņojumi un kas tur paliek Dievs vien zin
Bet nu es arī esmu tikai dīvāna eksperts, ja

Man bērnībā vismīļākās konfektes bija tādas, kas drusku līdzīgas Toffee. Bija kastītē ar govi un dzeltenām puķītēm. Varbūt kads zin kas tās par končām un varbūt tādas pat var nopirkt arī tagad?
Otrās mīļākās bija Monpasjē, tādas piliena izmēra krāsainas karameles, ko ietina papīrā un pēc ēšanas viss bija ķēpīgs un lipīgs, bet šīs diemžēl neražo vispār

Nav tā, ka es neizmantoju nevienu no daudzajām iespējām, bet nu jau esmu atmetusi sirdsapziņas pārmetumus par tām, kuras tomēr ne. Visu nevar, bet arī daudz ko no tā, ko gribas, atmetu, jo šobrīd nav man tāds stāvoklis lai varētu čerņu, lai kā Zariņa un Eiripīds kārdinātu; audiolasījums kontā pagaidām neviens, Bočelli gan paspēju tiešraidē, dabūju vienu foršu bezmaksas vebināru un izmantoju patīkamu atlaidi citam, rīt gribētos Loidu Vēberu vai kādu no arfistes koncertiem. Momas mākslas lekcijas ļoti gribētos, redzēs vai sanāks. Toties ēģiptiešu kapenes gan esmu dūšīgi papētījusi, beidzot formāts bez drūzmas kas kaitē mākslas mikroklimatam

Man jau kādus trīs gadus ļoti gribas piknika grozu ģimenei un skaistu grozu tikai man. Un pītu tortītes nesamo. Šodien priecēju acis un sirdi pētot e-veikalu un ļoti sagribēju arī pītu veļas bļodu
Kaut kā velk uz tiem žagariem, jā. Kopš katram bērnam pa diviem groziņiem es redzu, cik viņi ir funkcionāli