pag.nedēļā bērni bija slimi. nu labi - slimi ta slimi. grūti, protams. divas nedēļas pirms tam viens no bd mājās nākot protestējot izģērbās. nu tā, ka līdz kreklam, demonstratīvi velk nost drēbes (cimdus, cepuri, pufaiku, flīsa jaku) un met uz asfalta. kliedzot, protams. kad vnk klusi paņēmu un visi lēnām gājām māju virzienā, nekomentējot pašu faktu, atstājās. nedēļu vēlāk aktuāla bija kliegšana sastingstot un vnk nekustoties. beidzās tas viss, protams, ar to, ka to kliedzēju stiepu uz pleca, abiem pārējiem raiti, brīžiem bēdīgi un skaļi, tipinot līdzi. tas bija no rītiem. tajā nedēļā pirms saslima visi, viens pie niķiem mērķtiecīgi gāja lekt uz braucamās daļas. pat ja jāpaiet gabaliņš un jāizspraucas starp mašīnām. otrs sīkais tikmēr labākajā gadījumā stāvēja uz vietas un brēca, sliktākajā brēcot gāja pretējā virzienā (visbiežāk vnk apcērtoties un ejot tajā no kurienes atnācām). kad biju jau novesta, bieži vienu stiepu, otru aiz rokas teciņiem vilku līdzi (jo jāpaiet kamēr pati fiziski varu to izturēt) un lielākais brēca nopakaļus, ka tik ātri viņš nevar. pie nosodošajiem skatieniem jau esmu pieradusi. baidos, protams, no pārrunām ar iestādēm (paldiez vecās kaimiņienes, es jūs mūžam atcerēšos), bet ko darīt - bērnu kliedzošu vilkt aiz rokas tīri objektīvi ir labāk nekā ja to pašu bērnu notriec mašīna.
vakar sasniedzām jaunus augstumus. daļai garāmgājēju bija jautri. jo nu vienā mirklī (ne pārāk tālu no bd) vecākais paziņoja, ka viņam sāp sāni. un tad, ka vajag kakāt, mammu man ļoti ļoti vajag kakāt. bd it kā tuvu, bet jāiet pāri ieliņai ar intensīvu satiksmi, pati bd wc tik maza, ka mums visiem 4 tur iekšā fiziski nav vietas, līdz tam vēl vārti un durvis ar kodu, karoče mājās gandrīz ātrāk. turklāt ja viņi tur iepriekš nav kārtojušies, bērni ļoti bieži paskatās uz to svešo podu un paziņo, ka tur nečurās, labāk zālītē. saku, lai ciešas, sagrābju vienu sālsstabu (jo mēs aizgājām uz to pusi, kur viņa negribēja un neaizgājam pa to celiņu, pa kuru viņa gribēja. āāāājbažubažu), steidzinu otru, saprotu, ka nebūs, grābju aiz rokas un skrienam (cik nu tā var paskriet). protams, ka tieši tajā posmā kur ietve ir pavisam blakus brauktuvei un tiklīdz atslābst tvēriens tā cilvēks protestā airējas tur, kur mašīnas (jo nu zin taču, ka nedrīkst). tad nu diezgan daudziem cilvēkiem reāli uzlaboju vakaru un izvilināju smaidus visa tāda sakarsusi, izbesījusies aiz katras rokas velkot kliedzošu bērnu skaļi (jo sirēnas taču), mierīgi skaidrojot, ka jāsteidzas mājās, jāiet ātri, uz dzeltenās trubas laukumu mēs neiesim, jo brālim vajag kakāt. nr.1 grib kakāt, tādēļ mums jāsteidzas uz mājām.
labi, ka pa ceļam poliklīnika, vismaz bikses palika sausas un tīras. post factum jau gājām laipni, saticīgi, mierīgi un lēni
mājās ienākot man ļoti ļoti gribējās iedzert vīnu

un pilnai laimei taču vakardien nr.2 uzsita sev zilu aci. kad bijām jau pie pašas poliklīnikas, tur ir liels ozols, zem ozola riteņu stends, tā nostāk no celiņa. un taču cilvēks aizskatījās uz sānu, laikam no friziersalona kāds iznāca, uzgāja virsū bleķim un ar vaigu tieši trāpīja pa stieni. es redzēju kā tas notika, biju blakus 3m? bet tas notika tik ātri ka neko nevarēja
ardievu doma par samokatu, plika iešana nav traumudroša

un vispār es šodien esmu bijusi malacītis - izrediģēju vienu ļoooti smagu tekstu (fubļē skūz mai frenč), saorganizēju aukli (zvaigznes tomēr sastājās. labāk iztērētais piečuks pēdējā laikā), biju TUR un izdarīju TO. ko lai saka - čakars rakstīties pie ārsta, kas vienā kabinetā var uzreiz visu attaisnojās. 20 min kabinetā un i konsultācija, i usg, i krūtis izpalpēja, i CIN testu paņēma, tur gan nākamnedēļ jāaiziet noskaidrot ka viss labi, bet šodien visur saliku ķeksīšus un uzzināju, ka sūdzības no muguras /nestaipiet bērnus/, ginekoloģiskā ziņā esmu ideāli vesela sieviete. un tā kā es jutos baigi ietaupījusi (īpaši ja salīdzina ne tikai ciparus, bet ņem vērā arī laika patēriņu un čakaru ar iespējamo braukāšanu) pie tantuka nopirku sālītas sēnes. mammamia! jau no pavasara slienājos no domas vien. pāris reizes redzēju, ka viņai ir, bet nebija laika, skaidras naudas, naudas vispār vai vēlmes stiept šurpu turpu cauri visai pilsētai. un viņa man iedeva burciņu, kur iekšā arī gailenes un vēl bērnam divas ledenītes