es esmu polārā mitrene. ja vien nav tā, ka man samaitājies apģērbs vai apavi, tas kas aiz loga mani ja ne apmierina, tad netraucē. arī slapjš un migla un pelēks un drūms, ja esmu trāpījusi ar apģērbu, vispār nežēlojos. bet tas, kas tagad redzams tur ārā - nu skaisti! pagājis tik ilgs laiks ka esmu sailgojusies ne vien pēc saules, bet arī siltumiņa. nāks trīsdesit grādi, gan es dziedāšu citu dziesmu. bet nu lai nāk!

tik labs laiks aiz loga, ka uznāca fakit, mēģināšu TO darīt viena. iesim ārā ar mocīšiem. ja tagad sāksim taisīties, paspēšu i veļu izkārt i līdz pusdienlaikam gan saģērbties gan ārā iziet un vēl atpakaļ atnākt

tagad mums tautas folklorā ir oržū onkulis un oržū tante. labi, ka izpalika 'purkš' kā atbilde uz dēla krusttēva 'bonžū' ir viņiem tāda spēlīte. bet tagad ik pa laikam prasa kur ir oržū onkulis, kur ir oržū tante un kad atnāks ciemos
pārdomāju savas dzīves izvēles, bet nu neko - varēja Krievijas muižniecības ģimenēs darba valoda būt franču, kādēļ arī mūsējā nevarētu
lol

es nevaru izstāstīt cik kvēli es nīstu vārdu 'lolojumdzīvnieks'. saprotu, ka vajadzēja ko specifiskāku nekā mājdzīvnieks (kam pretējs termins būtu savvaļas dzīvnieks), bet kādēļ, nu kādēļ nevarēja palikt vecais labais mīļdzīvnieks?! jo kādam likās ka zirneklis/žurka/ķirzaka nevar būt mīļš un mīlulis?
un vēl vairāk man besī, kas tās šausmas ienāk lietojumā, jo nu ir taču Eiropas papīros

šonakt bija drausmīgs murgs. ne pirmo reizi, bet iepriekš tik sen, ka jau biju aizmirsusi. klasesbiedrs bija maniaks un gribēja mani mušīt bet jautrībai pirms tam pastalkot. pamodos no tā, ka mani reāli tresīja, plaukstas kulakos, sprands un rokas visā garumā savilktas kā akmens. un tad turpinājās ar dažādām variācijām. nu tik briesmīgi, ka sačurācija otrā istabā bija atvieglojums. visas trīs reizes. celties kādam paglaudīt muguriņu un gulēt blakus bērna gultas kājgalī arī. pēc tam vēlreiz uzmodos ar klabošiem zobiem