man ļoti bieži nomāc, biedē un neizsakāmi sasprindzina naudas jautājums. pat tad, kad tās trūkst nevis makā, bet galvā. nospļāvos un nopirku sev to dalību LU Open Mind valodas kursā. es to gribu jau ļoti sen, principā kopš to kursu uzblieza. un nekad nevarēju atļauties. tikko apmaksāju, bet vēl nav nekāda prieka, galvā tarakāni kliegdami skrien katrs uz savu pusi. bet tā nav kaprīze, tā nav iegriba, tā ir vajadzīga lieta, īpaši, ja ņem vērā kā es šad tad piepelnos. un galu galā jo es esmu tā vērta. un šodien man jāaiziet dermatologam atrādīt 'ai, nu tur jau nekā nav, tāds sīks nieks, tas nekas, ka šad tad patraucē' un man jau šķiet, ka šī pieaugušo dzīve kur šad tad jādarqa lietas arī sev ir tik sarežģīta ka jāiet paelpot papīra maisiņā
lol

zero waste noskaņās sataisīju gnoči ar kartupeļu un ķirbju biezeni. rokas sāp no mīcīšanas, aizņēma ļoti daudz laika, trauku mazgāšana un virtuves uzkopšana gandrīz ilgāka par pārējo. un ēdu es vienīgā. nē, nu nr.3. pa kādam kumāsiņam no mana šķīvja. vīrs pagaršoja un teica, ka pat gavēnis nav iemesls lai ēstu pazoles. a man garšo. ar sviestu un krējumu un sāli mmm. papil;dus visam pavisam obligātajam aiznesu atdot vecos medikamentus. vairāk nekā gadu stāvēja maisiņš uz āķīša