es esmu mazdisciplinēta. bet šodien, par spīti tam, ko var redzēt ārā (balts un kokiem galotnes līgojas) iespēja palikt mājās biedēja vairāk nekā ģērbties, jūgties un stumt. nu jau esmu mājās nepilnu pusstundu, esmu izcepusi sev vienu vistas fileju (un plānoju to arī apēst nedaloties. VIENA PATI!), uzlikusi vešeni, izvēdinājusi dzīvokli un nogurusi bet moža. šis pat varētu būt nesāpīgi, ja iemanos. no rīta paveikt iepirkumus (tātad vīrs vakaros varētu šim netērēt laiku), gatavot ēst netraucēti un meditatīvi, uzkopt dzīvokli (jeibogu saspiedusies - man reāli to gribas darīt! bet tas ir tik viegli, kad a) neviens nepalīdz; b) citā telpā paraleli nenotiek Kaut Kas vai plūkšanās), aizšūt visas vaļā atnākušās vīles, uzlikt caurumiem ielāpus, nu tādas mietpilsoniskas laimītes
pašai jau smiekli nāk, stūmiena vidū gribēju iespert bembim, kas jau trešo dienu bezkaunīgi noparkojies priekšā uzbrauktuvei uz trotuāra (mīlestības vēstulīti laikam uzrakstīšu un ielikšu jakas kabatā, jo nu gājēji arī ir cilvēki tomēr, ja es ar saviem smagajiem ratiem vēl varu apbraukt, tad kā tā mamma kam paliels bērns, gandrīz jau pusaudzis ratiņkrēslā? ā, nu jā - šādi cilvēki jau neskaitas un viņu aprūpētāji to pašu uz/nobrauktuvju, bedru un parkošanās iebaidīti lielākoties sēž mājās. nu tā nu es tur stūmu, svīdu un sapņoju nomodā par rudeni, kad es taču varbūt varētu braukt mācīties tālāk. bet nu tur tiešām visai pasaulei jāsadodas rokās.

laikam aizvainoju vīramāti. stāsta viņa kā vienā žurnālā izlasījusi par Mariju?L.? kurai 25 gadu vecumā viss sācis atteikt jo stress un slimība un vaimanuvaimanu cik traki ja tik jaunam bet ko tad lai viņa saka, ka viņai arī vissIRslikti un es tāda 'ko ko - priecājies, ka tik garu mūžu esi nodzīvojusi' cik nu garu viņa čī-čī-čī vēl jau varētu, bet VissIRslikti. nu nau jau vairs 25, tomēr esi paspējusi padzīvot es saku. tagad smiekli nāk, bet ziniet ko?! strādā šitā neiejūtība, īpaši ja pēc tam nejūties slikti. esmu ietaupījusi desmit minūšu hipohondrisku žēlabu. un nu jau laikam vairs neapvaionojas, pasmējāmies un neesmu nogurusi līdzi ciest

win-win

kaimiņi vēlu vakarā cepa speķa pīrāgus. labi, ka vīratēvs atnesa cienastā. bet man tā trūkst cepeškrāsns, tā tomēr ir bauda pašam savām rociņām un visa māja smaržo

it kā jau zini, ka neviens nav solījis, ka viss būs viennozīmīgi, saprotami un vienkārši, bet tāpat reizēm liekas wtf?! nav instrukcijas tieši tava bērna audzināšanai, nav instrukcijas attiecībām (var tik par naudu parunāties un tad pasaka ko darīt/nedarīt ja galīgi velk grāvī iekšā un arī tik cik nu tādās sarunās drīskt teikt), nav instrukcijas dzīvei, tikai kulies kaut kā un ceri, ka pa lielam jau būs bumbās

un vēl man ir bzdinkš ka es šogad gavēšu. nesaprotu gan vēl kā to izveikt, jo atsevišķi negatavošu. zupu bez gaļas ēst tomēr liekas tāda kā šmaukšanās. bet nu jāēd kopīgi jau tāpat būs, lai pašai vienkāršāka dzīve, citādāk visi buiņi grib lai izdabā

marta apņemšanās, plāns un višliste ir iemācīt sīčiem šķirot zeķes. lai saliek paši pa pāriem, izmētāt nevienam problēmas nesagādā. šovakar labi daudz lupatu pāršķiroju, samīžamās/sagleznojamās ir vesela kaste, b/d ejamās pietiks divām nedēļām pat ja neko vairāk nekārtoju un nemazgāju, bet zeķes mani dzen izmisumā. un kaut kā taču jāsāk ja negribu visu mūžu to darīt viena un interese šiem ir, viena skapja atvilktne piestūķēta pamperiem. tiem, kurus vakar izvilka no maisa jo maisā bija jāsastūķē pilnīgi visas cisambikses. bet nu vismaz tīrie dvieļi vairs natiek izvilkti, pārcilāti un likti mazgāt. bet nu ok, šobrīd sāpīgais punkts ir āra apavi kuriem laiza zoles, kurus uzvelk un izbrien pa paklājiem un ik pa laikam ieliek dīvānā vai gultā