nezinu kā viņiem tur iet, šorīt pat paspējām uz brokastīm, ceru iet pakaļ pēcpusdienā. tā kā ļoti negribējās veikt vienu telefona zvanu, esmu notīrījusi visus spoguļus, pat tos, kas skapja durvīs un vienas no stikla iekšdurvīm. vēl tikai 6 palikušas, bet to citudienu. kad saulīte. citādēk arī spoguļi īsti tīri nav. tasir ir uzskatāmi tīrāki, bet tāpat uzspīdot gaismai var ieraudzīt ka ne kā reklāmās

pieeja kārtošanā <60 sek. nedarbojas. doma tāda, ka ja tu ieraugi darbiņu, ko var paveikt ātrāk nekā minūtē, to izdari uzreiz. teorijā jauki, praksē tas vienmēr beidzās ar to, ka es pēc kādām minūtēm 10 agttapos izbesījusies, jo biju paveikusi ļoti daudz sīku darbiņu, bet uz kopējā fonā tas tāpat kā čura jūrā. turklāt ļoti bieži bērni citā telpā Darīja Lietas kuras novākt atkal prasa laiku un enerģiju. šobrīd (šonedēļ) mēģinu katru dienu pa vienam darbiņam, kas nav grūts, smags,m laikietilpīgs, sarežģīts, bet sek atlikts vai rets. tie paši spoguļi un durvis. un pat ja rezultāts nav tik uzkrītošs, pat ja citu darbu kaudzēm (pat burtiskām), ir tāda forša sajūta

nezinu kas notiek ar mazo lielo bērnu. šonakt izkāpa no gultas, apsēdās uz grīdas uz matrača kur viņiem lasu un sačurājās. pag.nedēļ nepamodies šitā aizgāja līdz bērnu ēdamgaldam un sačurāja paklāju. laikam atka relaxen sīrups būtu jāpadzer. viņs, nabags, atstrādā visu ģimenes spriedzi. un ļoti žēl jau, civlēks pamostas ārpus gultas un viss slapjš.
atgādina tos baisos laikus kad pusmiegā raudāja un murgoja un nevarēja ne pamosties ne nomierināties un līdzēja tikai stundām ilga rokas turēšana/muguras/matu čubināšana un dziedāšana, pašai guļot uz grīdas blakus gultiņai

vakardien es pat nepaspēju vispār neko. uz/no b/d. pasēdēt, palūrēt sienā. uz/no b/d bez bērniem, jo tie palika uz diendusiņu. ātri uz mājām pēc nosūtījuma, tad ātri uz rtg, tad pie draudzenes paraustīt uzacis, ko gan nepaspējām, jo tikko tēja bija uzlieta, bija jāiet uz b/d savākt bēdu leju. šodien nedaudz iebaidīta daudz neplānoju. nu, Drogas un aptiekā nodot vecās zāles, ja visumā zvaigznes pareizi nostāsies. lol. bet jau tas vien, ka esmu mājās viena pati ļoti atlaiž nervus un uzlādē. pat ja neguļu horizontāli, pat ja visādi mazie darbiņi piespiedu brīvprātīgi (jo stresiņš tomēr ir nedaudz un gulēšanai nav jēgas bet spēka atkrāmēr šujamgaldu lai rīt varētu vismaz palagus un matraču pārvalkus sašūt, arī ne. toties esmu tikusi galā ar sačureišenu, kārtīgi izvēdinājusi dzīvokli, tos spoguļus un vienas durvis un pat sazvanījusi un pierakstījusies pie tā acu ārsta un pie tā ādas ārsta.
un sūds ar visu to, ka šodien uz kino vai modes muzeju sevi neaizvedīšu, arī uz centru nesataisīšos pēc tām daiudzus gadus gribētajām grāmatām. es jau esmu ļoti daudz paveikusi