apziņas plūsma
man ir tāda sajūta ka es kā tāda nabaga pustraka vista aiz kokiem neredzu mežu. šodien atnāca auklīte. biju aizmirsusi ka sarunāju. bija man plāns vai nu lielo atrādīt dārziņam vai sīces sapotēt vai iet pie ģ.ā. uz akūto stundu. vakarnakt negulēju jo neļāva, šonakt slikti gulēju jo nevarēju un no rīta vispār nespēju neko sakarīgi saprast. saģērbām, izsūtīju viņus laukā, izkāru vešu, saģērbos, pastaigā ar bērnu pie rokas aizgāju līdz poliklīnikai jo vajadzēja analīžu rezultātus, salasījām zīles, pabaroju viņiem pusdienas un tagad domāju un štukoju ko un kā
vajag sīci atrādīt dr. lai var vest uz dārziņu. vajag sīces sapotēt, tas viss ir jāsalāgo ar dakteru darbalaikiem, tad ir jāsameklē kāds kas paliek ar tiem, ko neņem līdzi, ja iet uz b/d sīcēm kad iešu pakaļ nr.1 uz dārziņu. tad vajag man pašai tikt pie tā ģ.ā jo neticu ka nākamnedēļ dīvainā laikā tikšu tad laikam ir caurs zobs, bet zobārste pieņem tikai pirmdienās un otrdienās pēcpusdienā un šaubos vai līdz tam 1.10. nesāks Sāpēt (jo niez jau tagad), ja eju uz citu klīniku, tad man jau tagad jāparedz kad varu tikt un jāsaprot kādā laikā vispār varu pierakstīties, kur likt vai kam uzticēt bērnus
un pag. nedēļā man šis viss bija saplānots un izdomāts un tagad nevaru saprast kurā no aizejošajiem vilcieniem ielekt un ko tomēr dabūt gatavu rīt ja nu tomēr
