skaidrs ir tas, ka traki ir tad, kad pazūd humoriņš, bet kāds humoriņš, ja ir traki vai ne. vakar visu nakti raudāju, JO, jo viss ir slikti un es varu sakasīt tik naudas lai Tabora Izmēra dzīvesvietu nopirktu kaut kādā Pācē piemēram. šodien protams sāp galva. tad nu mēs pa vidu brokastīm un bērniem (ir gandrīz neiespējami normāli samenedžēt laicīgu sarunāšanos par tēmām un organizatoriskiem jautājumiem, kāds tur brīnums ka jādzīvo vienā ciklā ar grābekļiem) risinājām Sarunu

- a tev patīk kā mums tagad ira? tu gribi šitā dzīvot turpmākos 20 gadus. man nepatīk. es negribu
- kāpēc 20. davai visus 30 viņš saka un es atcerējos to, ko biju aizmirsusi (vai par ko cieši centos nedomāt)

rūs, rūs tās vecās mīlestības. vakar netālu no viņa darbavietas (un šo es zinu jo vnk zinu nevis baigi interesējis noskaidrot) redzēju vecu mīlestību braucam ar mašīnu. nulle emociju. ne par to kas man mugurā (nebiju sapucējusies) ne par to kā es izskatos (nesaķemmējusies, dažas krunkas un daudzi kg vairāk, visi ap nabu) ne par to kā mēs (ne)šķīrāmies, ne dusmas? aizvainojums? par to, ka viņš mani nemīlēja un negribēja un aizgāja pie citas (briesmīga rakstura un neglītākas, jā es par šo ilgi pārdzīvoju) bet vienkārši tā - oi, baigi līdzīgais. ai, laikam bija. good riddance. gribu saldējumu, ceru, ka draudzene kafiju līdzņemšanai jau nopirka