kopš es vairs tik stipri nespurojos pretī čujam, ņuham un poņai gadījumos kad šķiet, ka kaut kas jāizdara un vairs nelauzu savu galvu ar 'vai tiešām' ir kļuvis vieglāk dzīvot. piemēram tādos rītos kā šis kad nevaŗedama aizmigt aizeju gulēt vēlu, bērns pēc tam, kad viņu uzmodina kaķis otro reizi nepakam nav ar mieru iet gulēt savā gultā bet vismaz apgriežas gareniski un es varu gulēt izstiepusies kā cilvēks nevis tā baranciņa kājgalī ar segas stūri piesegusies, Nr.3 pamostas piecos izgulējies, pēc ēšanas 20 minūtes omulīgi ietusē pats ar sevi un pēc tam brēc tā, ka nav izejas un jāņem blakus lielajā gultā un es atkal guļu neiespējamās pozās - ar kailu sānu uz gultas rāmja bleķa un roku iemežģītu pa vidu tiem abiem, ja nu uzguļas virsū lai jūtu un varu pakoriģēt un tad pieceļas Nr.2, paēd, bet ir ar mieru tusēt viena lai gan to dara briesmīgi priecīgi un ar skaļu sajūsmu un tad ir rīts un bērniņš grib celties, aizsūtu pie Babas, iegūstu vēl pusotru stundu (viena!) un tad jau klāt ir nepielūdzamā celšanās un - tavu brīnumu! - arī tikai desmit minūtītes un auklīte ir klāt
es esmu tik pateicīga intuīcijai un savai spējai tai dažreiz sekot īpaši reizēs, kad esmu tikai pusizdrsta jāņoga
