viņž Zin Lietas. ne vien kura klimpa ir kura, bet arī priecīgs man paziņo "Mārai kaka". un ir arī. neliela, konspiratīva (caur drēbēm nesaodīsi), bet ir
drīz sākšu ticēt ezotēriskām hrņām

nevaru saņemties veikt divus telefona zvanus. a) šujmašīnas meistaram jāatgādinās; b) tēvam jāpasūta dārza malā izart pleķi lai es varu spēlēt savas dārza desas un jāpiesaka nopļauto zāli kraut kaudzē, jo man vajaga to kaudzi arbūziem (2x2? 2x1,5?)
jau spēju iztēloties šīs abas sarunas

man ir diezgan nepopulārs viedoklis laikam, bet es īsti nesaprotu kādēļ 'ikvienam sabiedrības loceklim jāpasaka paldies šīm ģimenēm, kas velta savu dzīvi [daudziem] bērniem'*. protams, ka ir jauki, ka tev pasaka paldies un kādu labu vārdu. atzinību vispār mēs pārāk reti izsakām, bet kādēļ citiem būtu jājūtas pateicīgiem par to, ka, piemēram, man ir daudz bērnu? 'paldies, ka uztaisīji X nodokļu maksātājus - značit man būs pensija?!' jo ja paskatās tā reāli un pragmatiski uz to kā mums te šajā valstī notiek, es ieskatos savā pasē, nodokļu grāmatiņā, uz to ciparu kāda solās būt pensija manai mātei ar ļoooti lielu stāžu darbos ar sociālajām garantijām un uzreiz šķiet, ka ar trīs bērniem nepietiek. tā pensija būs tik simboliska, ka vajadzētu vismaz vēl vienu pārīti uzražot lai esošajiem sirmās un vecās mātes uzturēšana nebūtu nepanesams finansiālais slogs. tas, ja pieņem, ka katram cilvēkam vispirms ir pienākums nodrošināt sevi, parūpēties par savu izglītību, saviem bērniem un tikai tad vecākiem


* no Māmiņu Kluba video