pēdējā laikā lasot žurnālus bijuši divi pārsteigumi. viens bija Kiviča intervija ar Tanni. otrs: Ančas intervija ar Karginu. lai gan otrajā jautājumi un valoda bija daudz izsmalcinātāki, pirmā tai salika vienos vārtos. ja lasītājam rodas sajūta, ka sarunas laikā cilvēkiem nevis viedokļi atšķiras, bet viens visu laiku atbild nepareizi, nu tad tā manuprāt nav laba žurnālistika. ja vien žurnālists kā izmeklētājs necenšas pierādīt melus, krāpšanu, nelegālas izdarības vai tamlīdzīgas lietas, kas ļoti piestāv analītiskajai un pētnieciskajai žurnālistikai un nepavisam ne sieviešu lasāmvielai

tās tādas smalkas matērijas, sajūtāmas lietas. tur ļoti trūka tā netveramā, kas, piemēram, Neiburgas "Garāžas" padarīja par burvīgu filmu par interesantiem cilvēkiem ar hobiju, nevis pilsētas dīvaiņiem

un vēl es jums visu laiku aizmirstu ieteikt palasīt Plūdoni. tas klasiķis ir asprātīgs! man vienmēr ir patikuši mutes brūķētāji un /piedodiet/ raspizģaji. un Ežulis, tas Ežulis tā! brūķē muti. pirmo reizi lasot es reāli smējos balsī, bērns kļuva dusmīgs. bet tie dialogi! pērle pērles galā