Tā laikam ir tā pieaugšana, kad tu pēkšņi ieraugi kāda cilvēka dzīves citu aspektu. Šorīt pie pastkastēm gulēja bomzis, vīrs viņu pamodināja un izvadīja pasaulē. Stundu vēlāk viss vēl baisi smakoja. Atcerējos, kā manam bērnības draugam tēvs dzēra un pa grāvjiem mētājās, ja kāds mūs ciemā satika, sūtīja pateikt viņa sievai lai nāk savākt. Un tagad es domāju, cik tas tomēr bija šausmīgi. Fiziski pretīgi savākt veci, kas novārtījies nevar nostāvēt, uzstīvēt augšā uz to trešo stāvu, dabūt vannā, nomazgāt, pēc tam visas tās samīztās (iespējams dažreiz ne tikai) drēbes mazgāt vispirms rokām, tad veļasmašīnā Rīga, pa vairākiem lāgiem, tad vēl centrifūgā uz riņķa (jo džinsas bija, bet automātiskās veļasmašīnas vēl ne). Kādai bezcerībai jābūt to vairāk par vienu reizi. Tā nav mīlestība, ta dzīvot, kaut kāds Stokholmas sindroms. Un cik briesmīgi, ja bērniem, tas jāredz un ar to jādzīvo, bet cik šausmīgi ir mīlēt tādu cilvēku.