tu taču vari rakstīt grāmatu, es mātei teicu. izskatījās ka viņa to domu arī apsver. diez kā ir ar izdošanu, ja raksta nevis memuārus vai daiļliteratūru, bet, nezinu, nozaru literatūru: arī jāsakrāj un jāizdod pašam?

nakts bija interesanta. pagaidaam laipniibas pietiek

vispār sāku domāt: moš jādabū mopēdz vai motorolleris lai varu laukos pa fikso aizšaut uz pilsētu

ceturtdien patiesības mirklis: nāks dzīvokļa saimniece, redzēs, ko teiks, jo mūsu ēm skaita pieaugums viņai bija pārsteigums. esot sūdzējušies arī apsaimniekotājam (wtf?) un pēcāk par viņu galveno čiekuru bezdarbības dēļ. skaidrs, jau ka tam kkad bija jānotiek, visiem ilgtermiņā šeit būtu par šauru. psiholoģiski es šo uztveru diezgan mierīgi. fizioloģiskā ziņā gan man ir stress. asinsspiediens uzreiz kļuva normāls

droši vien par mani daudz ko liecina fakts, ka stresa situācijās (tādās kā šī, piemēram) es uzreiz domās pārbīdu mēbeles tēva mājas lielajā istabā lai ir kur nobāzēties un domās ar sevi apspriežu b/d rindas un mazpilsētā praktizējošos pediatrus