pirmo jubileju pavadījām krāšņi: no rīta pabaroju bērnu (kā izrādījās: nepareizo, jo tas, kurš bija jāņem līdzi, pirms ārā iešanas, protams, gribēja ēst un vienalga nebija izgulējies par spīti ilgajai gulēšanai), poliklīnikā bijām pierakstīti uz nepareizo procedūru, toties tikām par kvotām, jo tai, kuru vajadzēja vēl bija vietas.
ienācu pa durvīm, novilku zābakus un džinsas, nomazgāju rokas un ķēros pie barošanas maratona, tad bija vienai dušiņa, tad puikam, tad otrai. un, lai gan tā nekad nedaru, tā arī dzīvojos pa māju kreklā un zeķbiksēs (!). un, lai gan viņa tā parasti nedara, māte dzīvojās pa māju sporta (darba) biksēs un ļifonā (!). un, lai arī es nekad tā nedaru, pēc zvana ārdurvis atvēru ar bērnu pie krūts (burtiski) (!). a tur: viss tāds jauns, smuks un drusku samulsis Pašvaldības Policists (!!!). un, ziniet, tajā mirklī manī iestājās tāds! miers! jo es no tā, ka atbrauks PP /bububu/ baidījos kopš mums te sākās kaimiņu radiatoru ēra. a šeit viss civilizēti, laipni un mierīgi, novilka apavus, nomazgāja rokas, iztaujāja, uzrakstīja un es tikai parakstījos nu jau ar otru bērnu pie krūts. drusku žēl viņa izniekotā laika (un pašvaldības līdzekļu, ir tomēr viņiem arī nopietni pienākumi, nevis ar jaunām ģimenēm jākaro par normālu ģimenes sadzīvi). un sadzīve tiešām krāšņa: divas pusģērbtas bābas uz trīs maziem bērniem, lielākais skraida pamperā (redziet, viņš ir pliks, ja mēs viņu klapētu, to nevarētu noslēpt, es viņam teicu, sakot, ka rīkle skaļa un bērns vienkārši dažreiz kliedz), sīkie visu laiku pie krūts, lielā istaba aizdzīvota ar mantām, vannas istabā uz izlietnes netīras drēbes (ar ļifonu godpilnā vietā), cits ļifons godpilni karājas uz dvieļu trubas, netīras drēbes gan vienā no vannā ieliktajām bļodām gan čupā uz grīdas, fonā divas nesaklātas gultas
šis izskaidro to, kādēļ vakar nedauzīja radiatorus, kad lielais pakliedza par to, ka jāiet ārā no vannas un sīkās 40 minūtes no vietas uz maiņām raudāja (jo es pie krūts mainīju mierīgāko bērnu pret to, kurš tomēr aizkliedzies jau sarkans). ja PP būtu nācis vakar, es te visu būtu raudām piešņurkājusi, jo trešā diena pēc kārtas vienai bija ļoti grūta.
no rīta mašīnā kāpjot man likās, ka dienas hailaits ir stereotipiskā jaunās māmiņas taisīšanās ārā no mājas pēdējai ar kafiju termokrūzē un neķemmētiem matiem (labi, ka mašīnā ir spoguļi.lol)