būtu gulējuši līdz deviņiem ja ne zvans pie durvīm. un tad man sākās panika, jo ir jauns skapis priekšnamā un nebija atslēgu. tikmēr uzstājīgi zvanīja, es nobijos, ka tiešām kādas instances izsauktas. izrādījās pastniece ar ierakstītu vēstuli no bankas cilvēkam, kas šeit nemaz nedzīvo

viss būtu jauki, bet man no vakardienas pastaigas pa pusi Lāčplēša un visu Ģertrūdi tā sāp mugura, ka paiet gan var (ar jostu) bet vienalga apsveru domu noteipoties no galvas līdz kājām. vai arī atrast normālu masieri, bet cik atceros no draudzenes, kam nesen bija identiska problēma, viņai veicās tikai vienā centra salonā par 60 ērikiem. šim es morāli neesmu gatava (jo es neesmu tā vērta.lol)

un vispār es šonakt sapņoju par Streiča jubileju, mēs bijām kkādā pasākumā, viņš mani nosēdināja kkur tālu no sevis un pēc tam dusmojās, ka bērnu dziesmiņas nedziedājām sinhroni (vai man vispār esot dziedamā dzirde?!) jo man blakus un aiz muguras kliedza zīdaiņi

ar visām muguras sāpēm uztaisīju to Pâte brisée un franču Tarte Aux Pommes. it kā sanāca. par spīti drausmīgajai mazuma piegaršai, ko jūt jau no pirmā gabaliņa