šodien sapratu, ka tās bērnam nav iesnas. tasir ka iesnas ir pārgājušas, tagad tās ir siekalas degunā, jo atkal nāk tie zobi. dzerokļi. neko gan īsti nevar redzēt, neko nevar sataustīt, bet tas ir nepārprotami, ja reiz stundas laikā pamanās izmērcēt cauri biezo kombinezonu. tieši zem zoda

man gan laikam tās kakla sāpes nekad nepāries, ja reiz tās balssaites tā arī nedabū atpūsties, jo ik pa laikam cerez ņemogu jādzied dziesmiņa,s jāskaita dzejolīši un jāstāsta pasakas. vispār vēl kāda jāizlasa, citādāk tās trīs, kas iet uz riņķi (vispār viena ir dzejolis, kuram pusi vnk neatceros) sāk apnikt