nakts no elles. gandrīz kā ar zīdaini. divarpus stundas celšanās ik pa 20 minūtēm pie kliedzoša bērna, beigās kādas trīs stundas gulēju uz grīdas pie gultiņas, jo tā bija vienkāršāk, varēja vismaz pussēdus celties nevis katru reizi svempties ārā no gultas. un tad ik pa pusstundai. mierīgi nogulēju divreiz pa pusotrai stundiņai vai varbūt mazāk. no rīta džuniors bija uz grīdas ar visu sedziņu pie pašas mūsu gultas.
pēc visa šī, brokastīm, trauku un dibena mazgāšanas man vnk nav spēka karot par apģērbšanos, tāpat tās šausmu iesnas tik drīz nepāries. bet kā, KĀ? mēs iziesim ārā man nav ne jausmas

dzeru jau otro litru ūdens (nevis šķidruma. ja pieskaita rīta kafiju un pīlādžu sīrupa karsto dzērienu sanāk vairāk) bet atkal jūtos izkaltusi

es briesmīgi gribētu lai man kāds uzdāvina milzīgu ziedu klēpi. nu tādu kā uz izlaidumu tikai vienā krāsā. kā slāvu vīrieši, kas aplido savas daiļavas (trū storī, esmu redzējusi bildēs, ka tā dzīvē notiek)
es ik pa laikam iedomājos par Žaklīnu Cinovsku, viņai vienā sieviešu žurnāla intervijā bija stāsts par pielūdzēju, kas dāvināja klēpjiem sarkanas rozes, kuras viņa nesa mājās un lika spaiņos uz grīdas, jo vāzēs un uz galdiem un palodzēm vairs nebija vietas. un tad es mēģinu iztēloties kā tas būtu