gulēt ar savu uzticamo Sančo Pansu (Susuru), dzirdēt kā ģimene brokasto un kaut kur dipinās mazas veiklas pēdiņas un aiz loga zālājā kaut ko klaigā kovārņu bērns
šogad mums mājās četras bērnistabas. t.i. vismaz četras. viena iekšā, viena skurstenī un divas diametrāli pretējos jumta pakšos

un vakar krēsliņā stirna atkal nāca ēst mūsu dārzu. pāri žogam gan vēl nebija pārlēkusi. nu ja, vecmamma saka, kabači nemaz lielāki neaug, tik lieli ir kā pirksts. un es nodomāju, ka pagājušā gada sūdīgās ražas mistērija ir atrisināta. tikai jocīgi, ka kāpostus pagaidām nav aiztikusi. laikam eiroskeptiķe un galīgi nav hipstere

un vispār te ir forši, brauciet ciemos (bet būs kaut kas jāpalīdz. darbi gan dažādi, ne visi nogurdinoši, ne visi garlaicīgi)
un es domāju moš šogad ērkšķus ķiršu lapās izvārīt jau tagad pirmo porciju, varbūt beidzot būs zaļš un stingrs tas ievārījums, nevis sārts un kā sīrups