kopš ģimenē ir kāds, kas nereāli satraucas par niekiem un neniekiem*, esmu diezgan atslābusi.

*vaivai bērnam basas kājas, nu neļauj viņam basām kājām iet pa dārzu, mums te nav tādi apstākļi. vaivai sandalēm vaļējs purns, paskaties kā pirkstiņu nodauzīja. vaivaiavai nagu atsita, pušums asiņos. vaivai skrien bez biksēm un ņemas pa krāsns priekšu, tur taču netīrs. vai, kāds šmulis - ņēmās pa peļķi un gandrīz nolikās garšļaukus (un kas gan no tā slikts būtu noticis es nesaprotu, nebija jau izejamā kārtā. kad vēl varēs pa peļķēm dzīvoties). vaivai kaķis ieskrāpēja rokā, kas nu būs (zinās, ka nevajag līst, kur nevajag, es ceru)
pagājušajā nedēļā es biju drusku apvainojusies, nejauši no telefona sarunas izdzirdot frāzi par to, ka es uzskatu, ka bērnam jāaug netīrībā /tādēļ ka nedaru kā vecāsmammas māsa, kas katru rītu cēlās pirms bērniem lai visu māju uzņemtu ar slapju lupatu. ko es nedarītu pat tad, ja man veselība ļautu/, bet šonedēļ jau esmu pieņēmusi, ka trīs paaudžu atšķirības tomēr ir loģiskas, un man vajag atslābt