es nemāku to beznosacījuma mīlestību, es nemāku pacietību, manī nav lēnprātības. īpaši nakts vidū, kad ir neizskaidrojams kašķis un niķi un visiem jau viss skaidrs - vēders sāp, protams. un es ceru, es tiešām ceru ka pagājušā nakts no_elles bija sākums nezīdīšanai. ir gan čakars tās pudeles mazgāt, es jūtos kā feils, kad man nakts vidū uz virtuvi palīgā taisīt to maisījumu nāk nikns gremlins, bet es nevaru citādāk. es varbūt esmu beigusi sērot par lielajiem sapņiem, kas visticmāk nekad nepiepildīsies, es daļēji esmu samierinājusies ar likteņa ironiskajiem pagriezieniem, bet piedot sev, ka es varu tā kā es varu, jo citādāk šobrīd nav iespējams, man nesanāk. jo manī nav mīlestības, manī nav laipnības, mani pieskārieni nav maigi, ir tikai izmisums, vainas apziņa un milzīgs medālis lūzerismā
es gan vēl joprojām gandrīz visu laiku jūtos kā zvērs, kas ir iedzīts stūrī un ko no visām pusēm baksta ar mietiem. un ir grūti atcerēties, ka arī šis pāries. bet būs labāk, jo šis ir daļēji fizioloģiski. nelabumi drīz būs atmiņas, esmu sākusi dzert dzelzi un arī D vitamīns ir tikai nepietiekošs, nevis deficīts un šis viss ir labojams
bet meditēt gan vajadzētu iemācīties. iešu onlaina kursos.lol

palasīju gudrus rakstus, ieliku mazo orhideju uz pāraudzināšanu tumsā, lai saņemas un zied. aizmirsu Rīgā, ceru, ka neatmetīs pedāļus. šodien paskatos uz to ubadziņu, kas man te uz kumodes nīkuļo un mammamia! vai nu gaisa sakne vai zieda kāts. mums laikam ir telepātija, sajuta, ka man apnika čakarēties un ka es reāli gribēju viņu nest uz komposta kaudzi, jo tā mirla galīgi sāka krist uz nerviem ar savu miršu! ai, davai tomēr nea