dažreiz kad cibā mēģina sarunāties ir tāda sajūta, ka viņi par notīm, bet es par stīgām un otrādāk
dažreiz kad cibā mēģina sarunāties ir tāda sajūta, ka viņi par notīm, bet es par stīgām un otrādāk
biju drusku iepirkties. nopirku sev dažas lietas savā mīļākajā krāsā un svītrainu zili zaļu kleitu ikdienai. un garu vesti - siltu, mīkstu adījumu, tādu pūkainu. un jaku uz kuru es kāri noskatījos jau vismaz divas reizes un vienu arī piemērīju. un nopirku baltu siltu šallīti ar sidrabainu stīdziņu. un kleitu ikdienai savos mīļākajos toņos, kas mājās atnākot gan izrādījās tunika. un jostu ar spīzdīgiem kristāliņiem. tas saucās noveicās ar ķērienu humpīšos, man tieši vajadzēja atjaunot garderobi, gribējās drusku krāsu. un cepuri! es sev nopirku plānu košu cepurīti, jo baltajā beretē es jūtos garlaicīga un veca (ir man tāds komplekts par beretēm kas nav milzīgas un beretīgas. un tādas piestāv māgsliniekiem, līdz kam, kā zināms, es nepavelku)
lol
un vēl es nopriecājos, ka esmu resna, jo būtu nopirkusi mēmās šausmas vismaz 3 gab. fliteru maikā es izskatījos vai nu pēc zivs vai resnas zivs. sarkanajā kleitā uz viena pleca pār kuru karājas ļerpata kā toreadora vicināmais un uz vienas krūts mākslīgie rubīni tā arī tiku iekšā - ar vienu krūti, un rūtaino blūzi ar baltu žabo, izšuvumiem, apdruku un dimantiem nebija vērts pat laikot, tā lai paliek kādai slāviskai sliekai.
toties krāsu terapija uz visiem 100 %. un tur bija tik daudz kolosālu drēbīšu austrumu rakstos, hipiju rakstos un ar nierītēm, ka jūtos reāli dvēseli veldzējusi