vakar vakarā man bija personības krīze. pēc mēneša 30 a man nekā. jo tā sāc domāt, ja paanalizē cik daudz galvas sūdu, ka vajadzētu iet par naudu parunāties, tikai tad drusku jāizvēlas - vizīte pie maksas draudzenes vai jauns vecs telefons
un tad es šodien drusku palasīju internetus un pēc tā, cik dusmīga paliku, sapratu, ka man laikam atkal drīz būs mēnešreizes. nu tīri tā lai skaisti salaistu dēlī pierakstu pie pupu usg
par to kolektīvās bezapziņas krustdūrienu turpinot
ir mums kaut kāda ciešanu glorifikācija kultūrā, sabiedrībā un citur. nu tas augstāko ideālu sirdsšķīstums, no kura kā īlens laukā bāžas pašapmierināta pārākuma apziņa par to, cik es labs cilvēks vai ne. man šķiet, tas arī pie vainas. nu tas, ka modē ir ciest. nav labais tonis stāstīt, ka tev iet labi, ja pajautā. jānospļaujas, ka nenoskauž. tādēļ labāk pačīkstēt. par laiku, par (ne)veselībām, par valdību
un vēl man šķiet lielie latvju literāti mūs ir saindējuši ar savām cēlajām (dumjajām) Kristīnēm, Laimdotām, Baibiņām etc. kādu normālu sievieti - laimīgu un dzīvespriecīgu padavaiķe! nava. tik viena Dullā Paulīne un arī filmas dēļ slavena palikusi
un tas, ka mātes neiemāca, ka mīlestība ir svarīga, jā. bet mīlestība nepārcieš visu, ka tas nav vajadzīgs un ka kaut kur ir robeža, tikai kā lai zin kur beidzas mīlestība un sākas ciešanas
aug buciņš aug radziņi. iekož man, tātad, rokā. ziluma nebūs, bet vienalga nepatīkami, es skaļi un noteikti pasaku 'Nē!' un sākas gaudu ārija ar krišanu gar zemi un aurēšanu uz pusminūti vai ilgāk. šitas ir jāapgriež saknē, tasir tagad, kamēr nav palaists garām īstais mirklis. ko īsti darīt? kā pareizi reaģēt? ir man arī kkādas grāmatas par tēmu, bet visas vecmodīgas un tgd nav laika lasīt
pakalpojumus nodrošinošajiem uzņēmumu grāmatvežiem, kas strādā ar klientu līgumiem (nu tur skaitītāju rādītāji, tarifu plāni, rēķinu numuri un tā tālāk) ir nemīļāko klientu tops. nu tādu, kuri neatceras pēdējo reizi kad maksājuši, par kādu rādītāju, dažus mēnešus konsekventi aizmirst precīzo santīmu summu un samaksā vai nu par daudz vai par maz, kā nu kuru reizi sanāk. un es esmu tieši tāds klients. kaut kad samaksā uz priekšu, tad pāris mēnešus dzīvo cepuri kuldams, jo ir taču samaksāts, līdz sabaidās, ka tik nesanāk gauži, tad regulāri maksā mistiskas summas, kas atšķiras no vajadzīgajām, tad zvana operatorēm lai noskaidrotu kā lietas sastāv vai raksta e-pastus par pēdējajiem rādītājiem, par kuriem samaksāts, jo viņiem taču jāzin labāk vai ne. pēc tam, kad biju e-latvenergo nomainījusi maksājuma veidu uz rēķinu un pēc tam atmainījusi atpakaļ, paskatījos savā klienta kontā, tur bija melni cipari, tur bija sarkani cipari, karoče tāds bardaks, ka manas nabaga acis nerādīja neko saprotamu, nopūtos, ka šomēnes viņiem ieskaitīju dvacāru, lai viņi paši saprot kas tur notiek un vai krīts jau dzēsts, apskatīšos nākammēnes, jo par šo taču tiem nabaga grāmatvežiem maksā
ko ar tādiem kā es darīt? saprast un piedot kā saka krievu humoršovā
