sapīku. vienu k.d. knapi nokārtoju (4. nu herņa kaut kāda vienvārdsakot), otru sačakarēju, rīt varēšu rakstīt trešo reizi. tad man atteica lēto e-talonu jo esmu akadēmiskajā (inčīgi, ka pagājušajā gadā gan bija atlaides. būs laiks un indeszobs niezēs, papētīšu kā tur īsti ir tajos noteikumos, ātri ar acīm pārskrienot likās, ka šis nav atrunāts un studenta statusu jau augstskola neatņem) nācu mājās nīgra un tad uzskrēju veselam baram smēķējošu bērnu un pusaudžu. un bija ļoti žēl, ka nav skaidrs kam zvanīt un sūdzēties. jo nu labi, tajā barā (divas kompānijas, kopā ap 30 gan jau sanāktu) bija tādi gandrīz pieauguši, kuriem vaaarbūt arī ir tie astoņpadsmit, bet bija arī knariņi man knapi līdz plecam. un kaut kur jau viņi tās cigaretes dabū

seriāls - nu tā. lai gan noskaņa perfekti ieturēta. bet muzons! uh! tagad man ir jauna mīļākā mūziķe. Lera Lynn

ja ir kas šajā pasaulē tāds, kas man riebjas, tad tā ir informācijas sistematizācija tabulās. vēl jo vairāk ekselī. es jeibogu varētu samaksāt, ja kāds man to tabulu uztaisītu. bet neviens no tiem, kas ar ko tādu piepelnās nebūtu gana uzticams lai nesalaistu dēlī. un tieši šovakar pēc visām 'iepriecinošajām' šīs dienas ziņām, es jūtos kā liels nelaimīgs pļekš. viena lieta ir zināt, ka tas ko tu mēģini darīt (izlīst caur adatas aci) ir grūti, bet pavisam cita, kad tu viss tāds piekusis un izbesījies un nav sudraba maliņas šim mākonim tikai nebeidzams darbu lērums no kuriem tu kaut kā izdari tos, kas izdarīti un tas tāpat nav gana labi un čiks un kauns vien sanāk