es arī gribētu to pareizo viedokli, ka neviens nevienam neko nav parādā, bet esmu tikai vāja sieviete un, protams, ļoti priecātos, ja man nopirktu kleitu, smaržas, auskarus. nevis tādēļ, ka esmu sieviete un īstam vecim tā pienākas darīt, bet tādēļ, ka man neviens nekad tā nav darījis (nē, nu visādas tantes dz.d. ir dāvinājušas smaržas, bet tas ir citādāk). vēl trakāk, vienīgo reizi, kad bija 'ejam uz veikalu, apģērbsim tevi' mani sagaidīja nesaudzīga kritika un nesamērīgi iztērēta naudas summa. manas naudas, ja gribam būt pavisam precīzi
bet ne tādēļ, ka es tā prasu, nu ne tā, ka veikalā 'nopirksi man kažoku?!' bet tādēļ, ka tas varētu būt jauki, ja tā palutina

no otras puses, es neesmu skopa. ja man būtu vairāk naudiņu, man Gandrīz_Vīram tiešām nebūtu žēl nopirkt ko foršu. vai nu ko tādu, ko viņš grib, vai nu ko tādu, kas viņam patiktu un būtu foršs pārsteigums vai vienkārši kaut ko tādu, kas sagādātu prieku MAN. pagājušajā vasarā bijām ekskursijā uz Latgali un es nopirku sev auskarus un viņam sudraba krustiņu ar ķēdīti. un man abi šie pirkumi sagādāja tik lielu prieku, ka bija vienīgie 'suvenīri'. nezinu vai viņam tas sagādā tādu prieku kā man, katru reizi uz to paskatoties


tiem kas izlasīja līdz galam - varbūt esiet Rīgā redzējuši tādu lietu kā maciņu kontaktlēcām? parasti šie ir pie visādiem suvenīriem un man viņam ļoti gribētos tādu skaistu uzdāvināt. var arī ar klimtiem u.tml. māggslām

mani mulsina, ja jaunie autori sociālajos tīklos jūsmīgi citē savas vēl nepabeigtās grāmatas.

es tikko aizsēcos. Gandrīz_Vīrs stāsta te man par visādām ķēdes vēstulēm FB un tad es attapos, ka esmu dzīvojusi tajā aizvēsturiskajā laikā, kad ķēdes vēstules rakstīja ar roku. uz rūtiņu burtnīcu izrautām lapām katrā rindiņā. un kādas tās bija mokas, katru vēstuli pārrakstīt n reizes un pārsūtīt!! vienreiz to, ko bija jāpārraksta deviņas (!!) reizes nevarēju, apraudājos, ka iestāsies Pzģc, māte nospļāvās un sadedzināja.