ir cilvēkiem tāda iezīme. čīkstēt par to, ka viss ir slikti viegli atrisināmu jautājumu sakarā. es gribētu, lai izvelk rokas no pakaļas, paņem telefonu un piezvana, bļeģ, atkritumu izvedējam, ka šķirojamais konteiners pilns, bet nē, vieglāk sarīkot vietēja mēroga traģēdiju par to, ka privātmāju īpašnieki ved šeit savus atkritumus. šķirojamos atkritumus, sūri grūti sašķirotus un saplacinātus. kopējā šķirojamā konteinerā

gribēju jau uzrakstīt, ka ir tāda nacionāla iezīme, bet nebūsim aizpriedumaini, tādi ņergas ir visur.
nav jau forši tā lamāties, bet saprotiet paši - sirds pilna. es publiski rupji kliedzu uz vecu senilu tanti. pms, jā, bet nu nevajag jau pašam būt galīgi debīlam

vakar gulēt aizgāju 3.30 jo bēbītim iesnas un klepus un puņķi. vienu mirkli biju tik sastresojusies, ka pusdivos gāju blakus istabā kārtot grāmatu plauktu. šorīt gulēju līdz vienpadsmitiem (svētlaime!) nu, ap septiņiem, protams, visi cēlāmies, bet pēcāk mēs ar suņuku gulējām kā susurēni (vai es jums jau esmu teikusi, ka suņuku sauc Susurs?!). un tad izvedām pilnu bagažnieku ar šķirojamiem atkritumiem, Rimi somu ar grāmatām uz bibliotēkām (starp citu, bibliotēkas ļoti priecājas, ja tām uzdāvina grāmatas svešvalodās. ideāli, ja tādas, kas izdotas arī latviski. par spāņu periodiku vispār bibliotekārēm uzacis uzbrauca pavisam augstu), lielu maisu ar vecām zālēm, atrādījām bērniņu vietējai dakterei un tūdaļ pavisam drīz es spiedīšu un dzeršu pļūtiju (biezsula tomēr baigi gari pateikt)
vēl varētu vai nu palasīt smiltsērkšņus vai pakārtot grāmatu plauktu vai parevidēt žurnālus vai savākt no mātes kompja atpakaļ savus vecos failus, bet briezmīgs slinkums un drusku gribas ko apēst

un vēl es šodien beidzot saņēmos uzrakstīt to visu laiku atlikto e-pastu. tagad tikai jāsagaida, kad dzīvesbriedis atvedīs skuvekli, noskūšu kājas lai bēbītis uz tām netrenē pincetes satvērienu un dzīve būs pavisam izdevusies