man ir jauna mīļākā dziesma. un new low - asaras birst* ne vien pašai dziedot, bet arī klausoties šūpuļdiesmas. ar noteikumu, ka nav jāstaigā pa istabu un jāšūpojas un jādzied visas pēc kārtas un uz riņķi, kamēr pašai acis kārtīgi vaļā neturas
jau sen domāju, ka derētu papildināt repertuāru, palietoju jūtūbi et voila: ja šo dziedātu katram, arahnofobu nebūtu
https://www.youtube.com/watch?v=0_66AIt
*jo tas taču ir TIK aizkustinoši
nav jau man daudz to grāmatu bērnkopībā, bet tai vienā, kas patīk, izlasīju, ka dialogu veidojot ciktur mēnešu vecumā. nu, tā - ar zilbēm. muļķie cilvēki, es visu laiku domāju, man jau tagad bērniņš visu laiku stāsta jokus un arī dramatiskus gadījumus. ar mīmiku un neapzinātiem žestiem, bet ir nepārprotami skaidrs, kad joks, kad - drāma. dialogi arī mums ir. nav jau ilgas tās sarunas, pēc ēšanas un fiksās snaudas, kamēr izlaiž gaisiņu un neatnāk graži (biksēs, ja tā var teikt), bet tās ir pilnvērtīgas sarunas. visticamāk par to, kā gadījās kārtojot mazās dzīves lielos jautājumus
vissūrāk tas ir tad, ja notiek nakts vidū vai tad, kad man
