vakar man tā interesanti gadījās. izeju no dzīvokļa un kāpņutelpā satieku suni. vienu pašu. ar kaklasiksnu. trešajā stāvā. kāpņutelpā neviena cilvēka. izssaucu liftu (esmu apslinkusi un braukāju ar liftu) šis arī braukšot. es tā šaubīgi pasaucu uz kāpnēm, tomēr veselīgāk, vai nu braukšu ar svešiem suņiem liftos (kuri man jau tāpat nepatīk. lifti t.i. un vispār - māmiņa mani labāk audzināja, ziniet, kāpt un braukāt liftos ar svešiem suņiem). lifts atbrauc, suns iekāpj, kamēr es domāju vai man vajadzētu un ko vispār iesākt, durvis aizveras un es esmu svešu suni ieslodzījusi liftā. grūši nopūtos, nokāpu pa kāpnēm un pirmajā stāvā nospiedu pogu. es gan nezinu, kuru stāvu viņam vajadzēja un lai neesmu līdzvainīga klaiņošanā, izsteidzos ārā pirms lifts nobrauc un durvis atveras

pēc desmit minūtēm nākot atpakaļ suņa liftā nebija



lai jūs lieki nestrauktos, pateikšu, ka suni ar velosipēdistu (viņi izskatījās cieši saistīti) vēlāk satiku kāpņutelpā, kur viņus neganti gānīja cits kaimiņu kvekšķis. es nezinu, kur viņš dzīvo, bet ir mazs, rūgtuma pārņemts un drausmīgi žvankst, kad viņiem kāds nāk ciemos

bijusī Baigi Lielā Mīla uzradusies. apsveica svētkos, kā pa dzīvi un tā. un es tagad nesaprotu - pričom te es, pričom tagad. laikam jau kā tajā dziesmā 'negribas palikt vienam, ir taču ziema'
bet gan jau es vnk pārvērtēju savu svarīgumu un cilvēkam vnk nav ko darīt

uzliku vienu no lieliskākajām rokoperām ever. man tā patīk šis žanrs. nu, un operas arī. arī parastās