būtu ērti, ja dažās dienās, kad no tās nav nekādas jēgas (tikai traucē), galvu varētu noskrūvēt un nolikt sev blakus uz galda
izkratīt, izpucēt no iekšpuses un pēcāk uzlikt atpakaļ

smukāk jau, protams, ar galvu. a ko padarīsi, ja īsti nestrādā

labi, ka mantās ir iekrāmēta sensena aizmirsta šokolāde.

ļoti labprāt darītu kaut ko/jebko/ tumsā un zem deķa. diemžēl ēst gribas vairāk un tādos apstākļos izcept kabaču ripas varētu būt pagrūti

jo tālāk mežā jo vairāk koku. jeb šodien es pilnīgi skaidrā būdama sēdot krēslā pie krēsla ar datoru no vienas kājas pazaudēju zābakčību. un tā pazaudēju, ka ne vien pati nevarēju atrast /arvien biežām uznāk aklums - vnk neredzu kaut arī deguna priekšā/, bet arī mv neatrada. kaut kāda mistika - attopies ar vienu basu kāju un saproti, ka nav. ja tā ir tā slavenā ieiešana sevī un koncentrēšanās uz savām ķermeniskajām norisēm lai labāk attīstītu mātes intuīciju un saikni, par ko runā daudzos auditorijai paredzētajos rakstos, es vēl neko neteiktu, bet vai es lūdzu varētu dabūt atpakaļ savas smadzenes?!