jūtos kā pelnrušķīte tai stundā, kad nosita divpadsmit - pilns miteklis neizpakotām mantām, vēl jātīra zivis, viss tā ļoti saldsērīgi un rītā veselības aprūpes iestādes kā labā feja (drīkst taču sapņot par feju, nevis ļauno pamāti, koa?)

jo šodien no rīta mīļais bija jūrā pēc zivīm, vakarā pa ceļam apcemojām kursabiedreni, pacienāja ar vakariņām un iedeva cūku pupas (mm), šorīt tuvplānā redzēju dzeguzi un divkrāsaino sikspārni (akmandieniņ cik viņi ir jauki! tādi sabozušies un saviebušies un bezgalīgi piemīlīgi uķipuķi) un kopumā ar savu lielo vasaras piedzīvojumu esmu bezgala apmierināta, tāds nieks kā Latgales brauciens priekšā ar keramiķiem un dabas takām un pārgājieniem un skaistiem skatiem aiz loga un tad būšu gatava atgriezties pie realitātes un studijām /braukšu pie vecākiem bāzt vasaru burciņā un audzēt lielu vēderu/

bet jūs es lasīšu kad sanāks vairāk laika, pagaidām turaties, virtuālas bučas

tagad jums un LCD jātur īkšķi, lai tās mazsālītās vimbas, ko es šovakar uztaisīju a) nevienu nenoindētu b) būtu ēdamas. par 'būtu garšīgas' baidos prasīt, jo standarts pēc etalona (kas garšoja pat man - zivju neēdājai) ir uzstādīts ļoooti augstu