šorīt pieturā satiku nedaudz jocīga skata jaunieti. lādzīgu, ja spriež pēc tā, ka viņš sargājoši plaukstās turēja mazu radio ar garu, spožu antenu un klausījās Kristīgo rādio

pirms kāda laika nodomāju, ka robeža starp 'pagriezt otru vaigu' un iemācīties 'iestāties par sevi' un neļaut apbižot ir trausla. acīmredzot vēl daudz jāmācās

nav jau tā, ka būtu tikai slikti, bet par to labo gandrīz vai kauns rakstīt, nav īstais formāts
/lai gan labā, protams, kā vienmēr varētu būt vairāk, ja paskatās tā procentuāli