mūžīgā sieviešu problēma - pati nezinu, ko gribu. maķīti ne maķīti. picu ne picu. suši ne suši (un man vispār suši ne pārāk, jo tur ir zivis un zivis ir ēdamas ļoti mazās porcijās, citādāk vē!), karbonādi ne karbonādi
kaimiņiene saldi guļ, vismaz nepierunāju uz to grēka bodi (nu kurš ceļ maķīti un hesīti gandrīz pie pašām mājām?!) vai lai grēcīgi garšīga pica pati piebrauc klāt
laikam jāaiziet uz veikalu. ja nu man gribas augļus?
/sesija ir viena riebīga padarīšana. nekad nevar iepriekš paredzēt vai un ko varēs apēst

ak, jā. ko es ar to gribēju teikt ir: tā kā ēšanas jautājums ir pārāk sarežģīts un slinkums kustēt no mājas, jāskatās smuku kleitu bildītes

man ir ļoti žēl, ka mūsu kultūrā nav pieņemts uz pasākumiem vilkt baltas kleitas. uz tādiem, kas nav kāzas un kur tu neesi līgava. jo es gribētu skaistu baltu vakarkleitu ar mežģīnēm un varbūt pat podziņām. un neizskatīties nevietā.
vēl gan es gribētu uzvilkt baltu, baložpelēku (pelēks ir totāls monamūrs) vai zeltītu (ar matētu spīdumu) ļoti greznu ļoti skaistu kleitu un neizskatīties kā liels, bāls un neizteiksmīgs pleķis
vēl jau protams vajadzētu pasākumu uz kuru to pasakaini skaisto kleitu uzvilkt.

bet nav tik traki - man ir balta kleita ar izšūtām melnām puķēm. ļoti nepraktiska, ļoti skaista, turklāt turas uz godavārda. protams, ne reizi neuzvilkta nabadzīte nīkst skapī

viss, jāsaorganizējas tā, lai sestdien tieku uz jogu. nu un, ka mazpilsētā, vismaz draudošo resnību nodzīšu. un tad būšu pagalam skaista un ēteriska
tā, ja