šonakt atkal nāca mani močīt kaut kādi bandīti. bailes mani paralizēja. tik vien kā attapu, kā palīst vannasistabā zem vannas un tad sapratu, cik tas ir stulbi, ja sirsniņa sitas tā, ka var dzirdēt un tu ielien vismazākajā telpā ar vislielāko akustiku. tad nu nāca viņi, mani pieglaimīgi saukdami un labinādami, nevarēju pakustēties vispār, knapi spēju slāpēt elpošanas troksni un tad sapratu, ka viņi taču var mani saost. pamodos un joprojām nevarēju pakustēties
ko lai saka - paldies, Sūzana Kolinsa, bez šī es būtu varējusi iztikt

vecamammai šomēnes laikam paliek astoņdesmit. plānojam konspirāciju kā sarīkot pusdienas ar šiku un radiem, tikai negribīgais jubilārs jāpierunā
varēšu cept un šmorēt uz nebēdu. uh!