miegs nāk kā briesma

31. un 1. labi, bet esmu iestrēgusi aizvainojumā, kuram nevaru (negribu?) tikt pāri. labi, visādi traucējoši apstākļi. bet bēdīgi, jo šis laikam būs pirmais gads ne vien bez svecīšu vakara, bet arī mises ar nodomu par mirušajiem. un drīz jau šī nedēļa būs cauri

katras sievietes prasmes virtuvē un gultā ir viņas pašas darīšana. tur nu citiem nevajadzētu bāzt savu degunu. bet veikalā tirgot negaršīgas kotletes ir noziegums. NOZIEGUMS!

manā dzīvē ir tieša korelācija starp neizgulēšanos un smagu krišanu uz nerviem. nu tā, ka pati sev. un ļoti

nesen noskaidroju, ka daži jēdzieni, ko vienmēr uztvēru par mistiskām 'smalkajām kaitēm' patiesībā ir validi medicīniski apzīmējumi. piemēram ģikts jeb podagra nav nekāds 19.gs literatūras apzīmējums kaut kādam triperim vai aizbildinājums veciem, nīgriem onkuļiem. vai karbunkulis. atklāsme, ka karbunkulis ir augonis un ka ir dziesma, kurā entuziastiski cilvēki dzied par zilu augoni krūtīs, kas "katram ir dzīvē nepieciešams" mani pilda ar apjukumu. ja reiz ir tāda kauna lieta notikusies - kādēļ par to tik priecīgi ir jādzied?!