šo par mani lielākā daļa no jumsīm nemaz nezināja: es esmu kā žagata, man neprātīgi patīk tirgus ar visu drūzmu, kaleidoskopiskajām krāsām un fasoniem un bļeskiem un iespaidiem, kas var uzspridzināt smadzenes (ja vien krietni nepiesargājas)
šorīt lieko pusstundu nevis nīku pieturā, bet klīdu, pētīju un baudīju centrāltirgus Rūpniecības tirgus placi pie Turgeņeva ielas. kolosāli. tur ir brīnišķīgas māla krūzītes ar krāsainu glazūru un uzrakstiem. 'Pupsiks mans' piemēram. man bija kaķītis Pupsiks. mīļi taču. nedārgi arī. varbūt uzdāvināšu sev Ziemsvētkos

skaidrs, jau, ka neviens tajās rokās nesadosies, to es saprotu. bet vai tad tie vīrišķi kas kā sadeguši bariem vien metas aplaimot ar uzmanību tieši tad, kad kādam citam sāc interesēt vai galīgi nav laika, nevar tajā pašā torsionu laukā nolasīt, ka tad, kad dzīvesbiedres nav mājās, ierodoties ar urbi, tapām un pareizā izmēra skrūvēm /iepriekš, protams, pabrīdinot/, pieliekot spoguli, divus plauktiņus un ierīkojot skapī drēbju karamstangu, pēc tam tam kādam ļooooti varētu paveikties
ja pati varētu, sen būtu izdarījusi. tieši šim (jā, es esmu seksiste. ja nu kāds tikai tagad to pamanīja) tie vīrieši domāti