es tomēr gribu politnekorekti apgalvot, ka vīrieši tomēr ir (skjūz mai frenč) galvā sisti.

un ievērojiet - es nesaku, ka visi

es esmu viscaur neirotiska. šobrīd, piemēram, mans organisms pastiprināti histēriski reaģē uz vakardienas izlīšanu, atdzišanu, slapji saskrieto muguru, slapjajiem kāju pirkstiem, lielo steidzīgumu visas dienas garumā un nakti krietni vēsākā vidē kā ierasts (šis ir šausmīgi - esmu kļuvusi par siltumnīcas ziediņu visai burtiskā izpratnē). var jau būt, ka tas ir psihosomatiski - saistīts ar saspringto nedēļu un paredzamo gandrīz-bezbrīvdienu toties finansiāli stabilāku dzīves posmu, bet šobrīd, kad būtu aktīvi jākustina mazās pelēkās šūniņas viss, ko es spēju darīt ir svīst. man pat plaukstu virspuse ir nosvīdusi mikla.
ēdu končas no Milānas /Praline tumšās šokolādes bumba ar rūgtas šokolādes kremu tādā brūni zeltainā iesaiņojumā ir totāls monamūrs/, mēģinu saņemties dušai un apslāpēt nenormāli spēcīgo vēlmi noskatīties kādu melodrāmu ar Merilu Strīpu, jo tas ir vienīgais, ko man šobrīd gribētos. ne jau nu intelektuālu piepūli, gatavot vakariņas vai mazgāt iekavējušos vārdadienas traukus