nevaru sagaidīt. man būs trīs vakari vienatnē. ziniet, ko es plānoju darīt?
neko! es darīšu apaļu neko. ja man tā gribēsies. visticamāk es darīšu apaļu neko, jo ir tik daudz ko darīt, ka prokrastinācija (vai miedziš) ir vienīgā pareizā atbilde
pamodos un - WOW! neviena nav. vispār neviena. uz galda atstāta šika konfekte. man? ir silts, dzeru tēju, neko ļaunu nenojaušu un tad bam! visi mērās ar krāniņiem.
man ir daudz apavu. visi noplīsuši jau nu nē, bet tuvu tam. visi brūni jau nu nē, bet tuvu tam. man ir ļoti sirsnīgas attiecības ar saviem apaviem. šobrīd, piemēram, mani ejamie ir briesmīgi noplīsuši vienreizējie bezpapēžu zābīši, humpalās pirkti par astoņiem latiem, jo bija bezizeja, vajadzēja ātri. uzvilku un gāju. un tad izrādījās, ka ne vien smuki, bet arī ērti. un tagad man žēl mest ārā. kaut gan kas tad tur - ne nu ādas, ne kā. audums, kas nopūsts ar kaut ko, lai izskatās pēc dermantīna, bet kājās nejūt vispār.
vēl man ir lieliski zamšīgi (papīra), kas jāsalīmē ar superlīmi (jo tas, redziet, bija zem kurpnieka goda) bezpapēžu, smuki, ērti, arī humpalās pirkti un vienreizīgi. vecrozā ar skariņām
tad man ir kolosāli brūni ādas kovboju zābīši uz neliela papēdīša ar izšuvumu un ar atlokāmu pretslīdes šipu. humpalās nopirku par 1.50 Ls, nenovērtējami. arī jānes pie meistara, bet man ir problēma - man vajag labu meistaru un pēdējais labais, ko biju atradusi, cieta no sirdslēkmes.
tad ir pirms gadiem 6 (7/ 8?) vasarā +30'C veikalā, kas vērās ciet par piecīti nopirkti kolosāli brūni izšūti zamša zābaki ar pilno zoli un palielu papēdi līdz celim. skaitās 39.tais, bet der, ērti, neslīd, silti. pēcāk izrādījās riktīgas ādas. labas firmas - māmiņai ļoti līdzīgi, lillā, ar atlaidēm izmaksāja tricāru
tad man ir uz augsta papēža pelēki, eleganti, bezgala skaisti zābaciņi. māmiņa atdeva, jo tomēr neesot ērti. šie pat nav jālabo.
vēl ir divi pāri ziemas zābaku - tumši violeti, pieskaņoti mētelītim. smuki, ērti, uz nelielas platformiņas un ar papēdi, sāls saēsti (kam viņ' tā dar?! nu kam viņ' tā jādar'?!), nav izmesti, jo nav citu ziemas pieklājīgu ļoti aukstam laikam
vēl ir bezpapēžu sarkani ar diviem bumbuļiem. silti, smieklīgi, zamšīgi ar sarkanu kažociņa iekšiņu. kaut kas šiem nebija - pagājušajā gadā ne reizi neuzvilku, neatceros, kādēļ.
vēl ir divi pāri gumijnieku - brienamie līdz potītēm ikdienas vajadzībām. rozā līdz celim. šķiet, ka cauri - sen nesmu vilkusi, jo gari un līdz ar to ašāk iekāpt īsajos
ja pusi izmestu, būtu uz pusi mazāk, bet tas sagādātu nenormālas sirsdssāpes. tātad kopā man ir 8 pāri zābaku vismaz. ja vien mājā pa pakšiem nemētājas vēl kādi aizmirsti
es, protams, esmu neirotiska un man pilna galva tarakāniem, kas saziņu ar pretējo dzimumu padara krietni sarežģītu, jo dažreiz cauri tarakānu spiedzieniem grūti uztvert viņu teiktā patiesā jēgu, bet es tiešām nesaprotu - tas tā arī strādā, kad soc. tīklos, piemēram, es iepazīstos ar vīrieti-skapi. vīrieti-proteīna kokteili, kas sver vismaz divtik, cik es (šeit nu ar skumjām jāatzīst, ka neesmu ēteriska laumiņa. drīzāk tāda kā.. svarīga. normāla vidusmēra sieviete, ja) tātad pēc pāris teikumu apmaiņas šis jau ir gatavs braukt pie manis ciemos. es, protams, nedomāju par to, ka viņš ir mīlas satriekts, ieraudzījis manu bezgaldaiļo seju un manas šarmantās personības apburts. es brīnos par tām saspiedušamies (skjūz mai frenč) beibēm, kas uz ko tādu parakstās. uzaicināt ciemos savā teritorijā pilnīgi nepazīstamu veci, kurš ikdienā cilā svarus un mierīgi var skuķi pārlaust uz pusēm kā nieku
bet man, kā jau teicu, pilna galva tarakānu. un es esmu pietiekoši neirotiska lai tad, ja nu gadījumā apstākļi 'kļūtu spiedīgi' nevarētu tā mierīgi kā citi cilvēki aiziet uz klubiņu pēc seksa. tad, kad mani kāds aicinātu mājās es noteikti domātu nevis par 9 1/2 nedēļām vai ainām no pornofilmām, bet slima suņa murgiem trilleru labākajās tradīcijās
