beidzot jūtos normāli. parādījušies kusli baltās svītras vēstneši, no izlepušās tantes dabūtā Diora Pure Poison /iespējams, īstās man nemaz nepatiktu/ ir tieši tas, kas vajadzīgs. ļoti patīkami, kad viena no retajām sievišķajām baudām nav liegta. man atkal ir tādas smaržas, kas der un patīk. nevis kaut kas, kas ir 'apmēram' labs

un vēl es gribu adītus minisvārkus. košā krāsā

bērnībā mamma man uztamborēja lellīti. tas bija nēģerēns vārdā Moris (bija tikai brūna dzija un nedaudz krāsainas bikšelēm un cepurei). ļoti ilgu laiku tā bija mana mīļākā lelle /jo lelles taču ir tik stulbas. vē! nepavisam ne kā lāči. vai nēģerlellīši/. man ļoti patika Agatas Kristi "Desmit mazi nēģerēni" kaut arī tur patiesībā bija par ko pavisam citu
šodien es domāju - vai tas mani padara par rasisti?

man ļoti patīk grāmatas, man ļoti patīk bibliotēkas, bet šobrīd lai piedod man visas pasaules bibliotēkas, lasītavas un grāmatas, jo ir tik nenormāli forši uzguglēt un momentāli apmierināt savu interesi. lai raktos un raktos un raktos tēmā līdz jāskrien, jo nav laika. turklāt interesi var apmierināt ar info no speciālistiem un uzskates materiāliem