kā man piektdien gadījās: gāju pāri ielai (uz pārejas, pie pareizās luksofora krāsas, protams) un man gandrīz uzbrauca mašīna. vai nu biju aizskatījusies uz skatlogiem vai kas. paspēja jau piebremzēt diezgan laicīgi, un tomēr ne pārāk jauki. un tad es izdarīju to, ko parasti nedaru (jo lielā visu redzošā acs man par to vienmēr liek samaksāt. vai pēc tam milzīgs kauns): ļoti nīgri /gan ne pārāk skaļi/ noburkšķēju, ka te taču ir pāreja un gājēji taču ir jālaiž. tad nu es eju tālāk, nesaprotu, kas man uznācis, ka es tādā jaukā dienā jaukā noskaņojumā tik nīgri burkšķu uz svešiem cilvēkiem, kad pārsimts metrus tālāk uz trotuāra uznāk ļoti simpātisks, apaļīgs vīrietis, jauki uzsmaida, gandrīz vai metas mani apskaut un tad sirsnīgi metas atvainoties, ka viņš jau parasti gājējiem virsū nebrauc un vispār nevienam nekad nav uzbraucis, nemaz netaisās un cer, ka nekad mūžā nekas tāds nebūs japiedzīvo un ka man būs forša diena. un tad man ļoti kļuva kauns par burkšķēšanu

man bija ļoti laimīga bērnība laukos. ir lietas, kas bērnībā šķiet krāšņākas, lielākas, nozīmīgākas nekā tad, kad tu izaudz. bet šodien es pārliecinājos, ka ne visas. mēs dažreiz spēlējāmies fermā, jo tur bija teļi, kas ļoti smieklīgi mēdās un zīž plaukstu. un tur bija milzīgi, monumentāli siena ruļļu krāvumi ne nu gluži līdz debesīm, bet līdz pašiem milzu angāra griestiem, turklāt salikti ne pavisam blīvi, tur bija kur kāpelēt un slēpties un meklēt kūtskaķu migas ar mazajiem. un šai brīnumainajai valstībai cauri vijās mazs, šaurs, tumšs koridors. drīzāk tāda sprauga, pārsegta ar dēļiem, uz kuriem atkal bija satupināti lielie, smagie ruļļi. šodien es atkal pabiju tādā koridorā, sajūtas tādas pašas kā bērnībā.