es jūtos brīnišķīgi. kā meitene no reklāmām, kas trallinot griežas pa virtuvi. un viss tas tikai tādēļ, ka vakar BEIDZOT izgulējos. nomodā biju kādas stundas piecas (jā, no visas diennakts), badā nenomiru pateicoties Picu Darbnīcai (bērnības saldsērīgais sapnis par to, ka arī šeit varētu būt tāda pica, kuru piegādā uz mājām ir piepildījies. lai šai jaukajai iestādei garš un naudīgs mūžs mūsu pilsētā)
šorīt sešos kaķītis mani gan modināja Simon's Cat labākajās tradīcijās, bet tas nemaina manu sajūsmu par to, ka man beidzot nenāk miegs, man nesāp galva un es atkal esmu es, nevis nelaimīga čupiņa vai nikna megēra

biju nelielā ekskursijā pa dzimto pilsētu. ļ.patika, nekautrējieties uzprasīties.
iegāju humpalās, ieraudzīju tās pašas kurpītes un kurām kāru aci skatījos jau divas iepriekšējās reizes, beidzot uzlaikoju, neizlēmībā parunāju ar māmiņu un izlēmu, ka ar diegiem tiesām nav aršana, cik ilgi var staigāt dušas čībās /bet man šovasar tiešām nav citu sezonai piemērotāku un ērtāku apavu par tām briesmīgajām reiz-bija-dzeltenas-ar-apelsīnu-apdruku un šausmīgi nomītajām jēzenēm/
tur bija arī ļoti daudz ļoti skaistu jostiņu. tik daudz un tik skaistu, ka man bija grūti atturēties

mums savukārt kaimiņos ir stārķu ligzda. stārķi, kā zināms, ēd apmēram to pašu ko eži. un eži regulāri lien cauri žogam uz bufeti mūsu dārzā. sunītim katru reizi lieli pārdzīvojumi un riešana. tā nu eža, mūsu un apmārtējo kaimiņu nervi tiek glābti ar spaini un slotu. viens sunīti tur rokās, otrs ar slotu (vai grābekli) ezi ieveļ spainī, iznes ārpus sētas un palaiž pļavā
bet tās kājiņas es nemaz neesmu redzējusi