šodiena bija brīnišķīga. rīta kafija ar pašas ceptu debešķīgu banānu kūku (tāda esot Love Actually bijusi. izskats bija nedaudz savādāks kā paredzēts, toties smilšu mīkla sanāca lieliska, tagad varēšu dzimšanas dienās iet ciemos ar foršu dāvanu). viduslaiku deju priekšnesumi (mūzika bija totāls monamūrs), divi dažādi viduslaiku ēdieni /dzīvo graudu jeb kaut kādu īpašu miežu biezputra ar speķīti. un brīnišķīgs sautējums/ un īstais kvass.
arī vakardiena bija brīnišķīga. kaislīgi nodevos terapeitiskajai konditorēšanai (rezultāts - ļoti gardā banānu kūka un fiksais pīrāgs ar plūmēm. ņamma)
atbrauca biedrene, izdzērām vienu vīnu, izstaigājām mazpilsētu, iečekojot visas trīs svētku norises vietas un pie vienas no labākajām grupām šolaiku Latvijas popmūzikā dejojām līdz sāpēja rokas, dejojām līdz man bija basas kājas. pie pašas skatuves, protams. tās emocijas, kas bija pūlī, tās emocijas, kas bija manī var tikai attāli raksturot. viņi nodziedāja visas manas mīļākās latviešu estrādes dziesmas. kad viņi ar visu garo brīnišķīgo intro spēlēja vienu no manām vismīļākajām dziesmām ever un tā skanēja tieši tāpat kā ballītēs kad man bija 20, 16, 14 vai 5. un kad visapkārt cilvēki dzied tā, ka solists pievienojas pirmā panta pašās beigās. viņu vokāli kausē manu salto sirdi. un mutes ermoņikas! un vijole! variet pārmest man sliktu gaumi, bet es nemaz nekaunos no savām kvēlajām jūtām pret kantrī. neesmu jau vainīga, ka tur ir viss, ko tik ļoti mīlu blūzā un rokenrolā un mūzikā kā tādā
turklāt bija arī salūts. man ļoti patika un gandrīz nemaz nebija bail. izrādās mūsu pilsētai ir pašai sava himna
