biju uzņēmusi spēkstacijas turbīnas cienīgus apgriezienus un tad atkal bams! jeb diendusā sapnī redzēju pēdējo mīliņu, mēs dejojām un emocijas bija ļoti graujošas. tā sajūta, ka mani viņš vajadzīgs kā gaiss vai vēl vairāk un es viņam ne, tikai paspēlēties, tikai izklaidēties. pamodos sagrauta, jo, ja neskaita tās eksaltētās emocijas, tas bija tīrākais flešbeks.
es laikam samīloties nespēju būt pašpietiekama. tas, lūk, ir nožēlojami, ja atceras, ka pārējā laikā gan tāda esmu

dzīvesbiedre ļoti uzmanīgi
-cikos tu rītdien celsies?
-kas teica, ka es vispār iešu gulēt?! un tad es sāku nežēlīgi smieties, jo sejas izteiksme bija diegzna kruta. vispār baidos smieties, ka nesāku raudāt