es laikam tikko sapratu, kādēļ lepnība ir nāves grēks. kā nu nebūs, ja aizvainota ego, pārspīlētas svarīguma apziņas un pašas kļūdu dēļ man tik ļoti gribas apzināti, nežēlīgi nodarīt kādam pāri. izdarīt sāpīgi, lai zin kā tas ir - mocīties. lai uzzin, kas ir ciešanas
un tas ir riebīgi, jo pāri darīt es gribētu tam abstraktajam, no realitātes tālajam tēlam ko pati savā galvā biju izdomājusi, izpūtusi no tām nedaudzajām uzmanības druskām un tas ir šausmīgi, jo tam cilvēkam, kas viņš ir patiesībā, tam cilvēkam ar kuru man bija tik maz, bet tik aizraujošu sarunu, es gribu bez mazākā ļaunuma, divdomīga zemteksta vai apgrūtinājuma vēlēt 'lai tev dzīvē labi iet'. es spēju kontrolēt savas uzmanības izpausmes, nevis emocijas un beidzot esmu gana drosmīga, lai spētu tās saukt īstajos vārdos

viss ir galvā, vai ne. bet tieši šobrīd līdz sāpēm gribas aizdedzināt cigareti, dziļi ievilkt dūmu un aizturēt, kamēr šķiet, ka nu jau viss
iecērtu nagus plaukstās un ciešos

nervu sabrukums it is, jeb pēc tam, kad lai šodien drukātu un nodotu Ļoti Svarīgu Papīru (kurš, protams, izprintējās galīgi ne tādā skatā kā sataisīts ar mistiskām baltām lapām pa vidu, kas sajāj visu lappušu numerāciju, kura protams nav taisīta ar programmas palīdzību, ar trīs teikumiem secinājumu (!) daļā, uzticamajam draudziņam, protams tinte bija beigusies, cits uzticamais draudziņš nebija uz vietas, to visu un cilvēku, pie kura izprintēt vadoties pēc maniem norādījumiem sakoordinēja dzīvesbiedre, jo es cepu augšā tos nelaimīgos secinājumus, kas pilnīgi izķirnīja satura rādītāju) pamanījos vēl divas reizes aiziet uz konsultāciju un rakstīt ieskaiti priekšmetā, kurā esmu absolūti bezcerīga un stulba. aizskrējusi nodot Ļoti Svarīgo Papīru nevarēju nevienā no vismaz diviems stāviem atrast, kam to piedāvāt. protams, tas bija jāizdara līdz noteiktiem plkst.TikunTik, kaut kādā mistiskā veidā viss gandrīz nokārtojās (pēcnāves dzīvē sargeņģelim būs jāizdomā kāds liela šampja ekvivalents), aiznesu nodevu šokolādi par Glābšanas Pakalpojumiem un apsveikums, ka ar kādu vismaz vienpadsmito reizi Pilnīgi Bezcerīgo Kontroldarbu tomēr esmu uzrakstījusi, mani salauza, nabaga apsveicēju un viņas dzīvesbiedri pārbiedēju, sakņūpot uz galda un izplūstot histēriskās raudās, tad aiznesu atdot vīnu par pagājušās nedēļas glābšanas pakalpojumiem, nedaudz iedzēru un esmu atkal gandrīz pēc cilvēka, tagad ieskrēju mājās pēc viena papīra, bet viss ko es gribu ir Česterfīlds, kas gaida, kad saņemšos piecelties un aiziet līdz somiņai /jē, kritu kārdinājumā. cigaretes nebiju prikusi vismaz gadu, mļe/.
turiet īkšķus, nepārstājiet mani mīlēt, varbūt kaut kad tad, kad satiksimies es atkal būšu pēc cilvēka. pagaidām gan līdz piektdienai jānomočī. ja nu iekļaujos termiņā un paspēju ne vien tikt līdz eksāmenam bet arī to nokārtot
bet pagaidām kaut kā jāizvelk. laikam jāaiziet paraudāt. a ja nu vieglāk paliek