pēc nedēļas, kad nespēj normāli funkcionēt, nav spēka, nav gribas, vissirslikti, nevar ieēst un nevar gulēt, kas stāvokli vēl vairāk pasliktina līdz ar iejūtīgu cilvēku jautājumiem un labi domātiem vēlējumiem un norādījumiem, kas morāli grauj vairāk par visu iepriekšēto /piedevām raizes par nākotni - finansiālo aspektu un ne tikai. jā, esmu dramatiska. ko padarīsi/ un tad, pēc četrām saraustīta miega stundām vismaz nedēļu ilgā bezmiegā, diena kā Lū Rīda dziesmā, tikai ne tik himniski un dramatiski. tā saulaini, priecīgi un viegli. es biju aizmirsusi, ka dzīve var būt arī vienkārša. tajā mirklī kad tu vienkārši esi un ar to pietiek. gaiss silts, saule karsē, ūdens auksts, bet tam nav nozīmes, meža taciņas skujainas, čiekurainas, nedaudz miklas, zaķkāposti un jaunie egļu dzinumi gardi bezgala, rapšu lauki tik koši, ka acis asaro, sienāži sisina, dunduri sīc, saulē uzkarsuši tomātiņi un sieramaizes, klusums, lauki un meža šalkšana

un tā vietā lai pēc kafijas izdarītu absolūto minimumu un ietu gulēt, esmu pieķērusies tam baisajam bubulim. pieķērusies un nevis kaut ko bezcerīgi un bezjēdzīgi bakstos. šobrīd tas ir ļoti daudz

un vēl šodien pa ļoti ilgiem laikiem atkal piesmēlu riekšavas ar varžu kurkuļiem (tai jaukajā smieklīgajā mīlīgajā stadijā, kad ir tikai tumšs punkts ar kustīgu komatu aizmugurējā daļā)