nu neesmu es normāla. sadara muļķības (labi apzinoties morālās grēmas, kas sekos un to, cik nevajadzīgi sirdsmieram tas ir) un tad kādu pusgadu (parasti ilgāk, ja gribam būt pavisam godīgi) tīksminās par mokošām atmiņām. viena lieta ir tīksmināties apzināti un gremdēties drūmā noskaņojumā un visas pasaules sāpēs, bet ja flešbeki nāk negaidīti un sāk traucēt ikdienu, īpaši tad, kad spriedze jau tā nav maza kļūst grūti sevi kontrolēt. skaidrs, jau, ka agrāk vai vēlāk atkal noraušos, pievils mani dzelžainā paškontrole un pat citas mazās viltības sevis iegrožošanai vairs nestrādā. visticamāk agrāk nekā vēlāk, pie pirmajiem izdevīgajiem apstākļiem un atkal būs grēmas un šaustīšana un ciešanas un adrenalīns un pašpārmetumi, kas acīm redzot manai personai tomēr ir neciešami, ar to varu samierināties, tas būs vēlāk, bet šobrīd ir dažas detaļas tādas, kas laiku pa laikam pavīd acu priekšā. un tu, nabags, nezini, kur likties

nedaudz paskrēju. gandrīz atmetu pedāļus un izlēmu, ka kādu laiku jāsamierinās ar hantelēm un vingrošanu. galīgi nav elpas. nav spēka. ko var gribēt, ja cilvēks kādas piecas dienas nav kārtīgi paēdis. un ar kārtīgi es saprotu trīs nopietnas ēdienreizes dienā, tēju un ūdeni pēc vajadzības, nevis tā kā tagad, kad ar piespiešanos knapi apēd vienu maltīti un viss