dzīvesbiedre aizbraukusi, pirmais vienatnes vakars kopš es vairs neatceros cik seniem laikiem (gan jau šeit ir piefiksēts), esmu uzsēdusies uz vienas dziesmas un grāmatas kompī, tā vien prasās uzslēgt uz visskaļāko un dejot pašai ar sevi (kādēļ man nav skandu?!) aiziet līdz veikalam un pēdējos grašus izšķiest kārumos vai aliņā
bet šī dievīgā sajūta ar kājām vilnas plediņā. esmu atkarīga no šādiem brīžiem

pie Stacijas ir tāds neliels veikaliņš ar dažādiem niekiem. jostas, bižutērija un citi nieki. bet tās krāsas! un tās cenas!!! par latu, par diviem var nopirkt tādas! jostas. dzeltenu. un lillā. un violetus bling-blingus. un es arī c-tirgū redzēju tādas! sandales par piečuku (un pat mazāk). tās krāsas! tie dizaini! protams, nevaru jau izvēlēties kādas patīk, jāskatās uz tām, kam ir izmērs (kā man riebjas justies kā zilonim ar savām lielajām, skaistajām, proporcionālajām pēdām. nākošreiz, kad iešu ar nolūku iegādāt apavus paņemšu līdzi Abakuka krišanu, iekrāsošu dažas rindiņas ar fluorescējošo marķieri, ja nesapratīs uzreiz, iekaustīsu, kamēr iemācīsies mīlēt raini, pundurkāji nīgrie)

un tagad man ir dilemma: vai un cik ļoti kas jāpieskaņo manām jaunajām brīnumdaiļajām violetajām brillītēm. jo violets ir totāls monamūrs un iespēja attaisnoti iegādāt kādu štāti protams priecē manu garu un sāpina manu tukšo maku (šobrīd tiešām pavisam tukšo). es taču varu izlīdzēties ar jaukajiem auskariņiem visās varavīksnes krāsās, kas saskaņo visu ar visu un zilo šallīti piedevām
turklāt kultūras ministres košās brilles un pieskaņotā lūpukrāsa vēl vīd atmiņā. baidos pārsālīt /smīns/