nedēļu pavadīju tupus, pudeli rokās, starp kājām iespiedusi dzīvību. nepārprotiet, bez perversijām - pudelei bija knupītis un tajā bija piens
par itāliešu neticamajiem piedzīvojumiem Krievzemē nedaudz vēlāk

man patika šī ziema. viss bija skaidrs - ko vilkt, kā ģērbtis, kas jādara, kā dzīvot. ārā auksti, iekšā tropi un caurvējš. briesmīgs bija tas, kas bija pēc ziemas. auksts un drēgns un drūms. tik bezcerīgs, ka es jau biju aizmirsusi, ka pienāks arī tādas dienas kā šī, kad pēc visām skriešanām, darīšanām, var paņemt segu un nogulties pienenēs (šogad mums aiz mājas ir kolosāli skaists agronoma murgs - tikai dažas citas puķes, pašķidrs zālājs un viss tik spilgti dzeltens, ka galva reibst skatoties. un tad snauduļojot var skatīties uz plūmēm, ābelēm, ķiršiem, bumbierēm, jūti ceriņus un ir tik silta smagnēja laime un esība, ka nevari piecelties, doma par upi - rāmu, mierīgu un tumšu ir kā mirāža fonā, ir tikai mirklis kas stiepjas kā zeltains lipīgs medus, kas stīdziņās plūst uz rupjmaizes šķēles un tu redzi un zini, ka tas garšos
kā gribētos šo sajūtu saglabāt. ir tik labi vienkārši būt. labam