pilnīgi pazudis iekšējais miers, ir tikai panika, nesapratne ko ķert, ko grābt, viss slīd no rokām laukā. panākumi arī attiecīgie - naktī bezmiegs un sirdsklauves, dienā rokas trīc, viss bezjēdzīgs un nesekmīgs, tādēļ skatīšos ka nu to filmu, ko vakar iesāku, vismaz kāds prieciņš

MASSIVE ATTACK ļoti piestāv dabsteps. tik ļoti, ka patīk pat man

katru gadu pēc Lielā gavēņa (burtiski - uzreiz pēc pirmās svētku mises) ar māmiņu kāpjam mašīnā, skrienam uz veikalu pirkties gaļu un braucam uz parku piknikot pie skaista Lielupes līkuma ar skatu uz Jumpravmuižas dolomīta atsegumiem, ēdam senu retu koku pavēnī milzīgā vizbulīšu pļavā Bornsmindes tornītim skumīgi vērojot un pļāpājam par to pašu neko. šogad Lieldienās bija auksts, pikniks izpalika, bet šovakar sāku dīdīties, jo krokusi taču ir, tātad parkā jau! ir! jābūt! vizbuļiem-ziliem un baltiem! turklāt drīz taču pareizticīgo Lieldienas!
tas parks ir burvīgs - veci dendroloģiskie stādījumi, gauži apskretusi neogotika (šis reāli lauž manu sirdi, ja vien atrastos lieks ļimons-pusotrs, jo tas tornītis, jo tie smaidīgie naivie lauvas, jo nu jo), brūnas pērnās lapas, krokusi un vizbulīšu lauks. vienu gadu mums lietišķi piebiedrojās (uz to laiku, kamēr vēl bija dabīgās desu ādiņas un kūpināti kauliņi) tapiņa - tāda samtaina melna sardelīte takšu ausīm - pagalam mīlīga, kamēr viss nebeidzās
gandrīz vai jābrauc rīt mājās pikniku pieprasīt

nu kurš velns mani dīdīja? tagad skatos bildītes (to jau varētu saukt par novadpētniecību, bet) un tur kaut kas šāds:
romantika pilnīgākā pusbrukušā koka arhitektūrā. pilnīgi jārīko ekspotīciju uz visām aizmirstajām muižām. ja tās kaut pustik dziļi džungļos kā liela daļa pilskalnu, vispār būtu kaifs un siržulauzis (jo smukas, bet pamestas un drupušas)

Varenbroku muiža,