pagatavoju brīnumgardas vakariņas. gan piparotākas, nekā parasti taisu, bet kaut kā taču ar tiem vīrusiem jācīnās. dzīvesbiedre arī ēda un slavēja
nu vairs nebūs izvēles un jāķeras pie sliedēm

vēl jau nav teikts kādu dziesmiņu dziedāšu kad parēgosies acu priekšā, bet šobrīd šķiet, ka man ir pārgājis. laikam esmu pārslimojusi

esmu cieši izlēmusi par labu lēcām, tādēļ mani interesē atsauksmes - pierašana nav ļoti ilgstoša un grūta? cik reāli ir tās pazaudēt? (jautājums jau, protams, tumsonīgs un muļķīgs, bet man šis tas absurds arī ir padevies) un vai tad, ja es savam sakāpinātajam jutīgumam un mūžīgajām alerģijām likšu reti, viņas taču varēšu glabāt trauciņā un lietot tās dažas reizes, ja nu ikdienā nekādi.
es jau biju lēcas nolikusi apmēram tajā pašā plauktiņā, kurā dekoratīvo (un noņemošo) acu kosmētiku, sejas kremus un citus skaistumkopšanas līdzekļus, bet vairs nevaru izturēt žākstīšanos, kas sākas katru reizi, kad ilgāk vai rūpīgāk jāblenž mikroskopā. pat ja tas ir reizi divās nedēļās

Atj. kā ir pēc peldēšanas? skaidrs, ka baseinā jāņem ārā, pēc tam neknieš? bet peldot jūrā? upē? un kā ir, ja acī kas iekļūst (dubļi vai kas cits. tomēr arī tāds apstāklis jāņem vērā)

bet man, bet man rīt pēdējā rutīnas darbadiena šajā nedēļā. tad vēl būs jāpastrādā, bet citā vidē, citi darbiņi, svaigā gaisā un es jūtos kā pirms brīvdienām. dod, Dievs, kaut nu nenāktos sapļekt kā ēzelītim dāvinātajam balonam

gribētos atkal kā padsmit gadu vecumā bučoties, kamēr galva griežas

dzīvesbiedrene caur mani mācās ēst ķirbi un kabaci un baudīt mākslu un kultūru. gribas saķert galvu, jo kaut kad senāk esmu atskaņojusi dziesmu, kurā kaut kas ļoti notiek, un kulminācijā dzied "piku paku pele iet pa savu taku". dzied tā, kā izrunā, jeb viņa meldiņu neatceras, dziedot sieviete. un šovakar viņa man palūdz, lai es to dziesmu uzlieku. nezin jau kurā valodā, līdz ar to meklējamais apjoms ļoti plašs un man tas pikupakupeleietpasavutaku tagad griežas galvā un es no tā nevarēšu atkratīties, gan jau pat pusmiegā man piezagsies, ieņirgs ausīs un es varēšu grozīties un nekādi neatcerēšos, kas tā par dziesma un tas mani neliks mierā
tā nu spēlējam no pusvārda. franciski laikam. balss esot bijusi viegla

līdzīga Girl From Ipanema (Astrud Gilberto un kā tur izpildījumā), bet nav tā. tatad visticamāk kādā no fado vai kā pleilistēm un es to dziesmu tā arī nekad neatradīšu un pikupaku man pa galvu griezīsies un mūžam netikšu no tā vaļā, melomāne nelaimīgā